Eiropas komisāre aicina nebaidīties no imigrantiem 0
Aizvadītajā nedēļas nogalē Latviju apciemoja Eiropas Savienības iekšējo lietu komisāre Cecīlija Malmstrēma no Zviedrijas. Vizītes mērķis bija dalība Rīgas Ekonomikas augstskolas diskusijā “Kurp ej, Latvija: migrācija un izglītība no Latvijas un Eiropas nākotnes redzespunkta”.
Eiropas labējo politisko spēku reizumis kritizēta par pārāk vaļsirdīgo attieksmi pret imigrantiem, komisāre intervijā “Latvijas Avīzei” aizstāv kontrolētu imigrāciju un mudina cilvēkus nebaidīties no iebraucējiem, bet uzskatīt tos par iespēju ekonomikas atveseļošanai un sava redzesloka paplašināšanai.
– Nav noslēpums, ka daudzi briti ar skepsi raugās uz austrumeiropiešu viesstrādniekiem, ka parīzieši un romieši uzstājīgāk vēršas pret nelegālajiem imigrantiem, ka aizvien lielāka kļūst pretstāve mošeju būvēm Eiropā. Tas liek domāt, ka pagaidām ES imigrācijas politikā nevar lepoties ar lieliem panākumiem.
– Pirmkārt, ES nav tādas gluži kopīgas imigrācijas politikas. Ja esi ES pilsonis, tev ir tiesības ceļot. Tas nozīmē, ka poļu santehniķis drīkst doties uz Britāniju, rumāņu inženieris drīkst strādāt Rīgā. Tās ir viņu tiesības uz brīvu pārvietošanos. Otrkārt, imigrācijas politika tomēr tiek atstāta nacionālo valstu ziņā. Ja Rīga vēlas, lai šeit strādā inženieri no Deli, tā ir jūsu izvēle. Vienoti noteikumi mums ir attiecībā uz patvēruma meklētājiem. Taču Briselei nav tiesību pateikt, ka, piemēram, Rīgai jāuzņem 24 patvēruma meklētāji, Stokholmai – divi simti…
Runa nav par skaitļiem, bet procedūru. Jāņem vērā, ka arī cilvēkiem, kuri ierodas Eiropā meklēt patvērumu, ir tiesības uz pajumti, tiesības piedalīties šajā patvērumu meklētāju sistēmā. Ja viņi paliek konkrētajā valstī, par ko izlemj šī valsts, tad šiem cilvēkiem jāiziet integrācijas process.
– Reiz izteicāties, ka “imigrācija ir iespēja, nevis drauds”. Kādas, jūsuprāt, iespējas ES sniedz imigrācija?
– Starptautiskie līgumi mums uzliek pienākumus nodrošināt patvērumu tiem cilvēkiem, kuri šeit ierodas brīvprātīgi, piemēram, bēgot no diktatūrām. Patvērumu ES ik gadu meklē aptuveni 300 tūkstoši cilvēku. Latvijā, piemēram, ierodas ļoti maz šādu patvēruma meklētāju. Bet ļoti bieži uz Eiropu brauc cilvēki, kuri šeit meklē darbu, kuriem ir attiecīga izglītība. Un patiesībā šādi cilvēki var būt liels ieguvums. Jo īpaši tādā valstī kā Latvija, kurai ir lielas problēmas ar demogrāfiju, kurai nepieciešami cilvēki, kas šeit atvērtu uzņēmumus un nodrošinātu ieguldījumus. Tāpat šādi cilvēki ienes arī zināšanas par jaunām kultūrām, jaunas idejas un vēsmas. Protams, imigrācijai jābūt kontrolētai un ekonomiskās krīzes laikos galvenā uzmanība tomēr būtu jāvelta darba vietu radīšanai vietējiem iedzīvotājiem. Taču imigrācija pati par sevi nav drauds.
– Bet ļoti bieži imigranti ir ar zemu izglītību, viņiem trūkst profesionālo iemaņu kādā nozarē un viņi nelabprāt pieņem konkrētās valsts tradīcijas, paražas.
– Ne vienmēr. Vairāki pētījumi pierāda, ka daudzi imigranti jau ir ar profesionālām iemaņām, un valstij, kurā viņi ieradušies, par viņiem vairs nav jārūpējas. Taču piekrītu, ļoti daudzi ir vienkārši laimes meklētāji ar zemu izglītību. Protams, Brisele nevar norādīt kādai ES dalībvalstij, ka tai jāuzņem tie vai citi imigranti. Piemēram, Latvijai pašai jāizlemj, vai tai nepieciešams vairāk inženieru.
Bet, ja ir cilvēki, kuri grib braukt uz šejieni, Brisele var palīdzēt konkrēto valsti padarīt pievilcīgāku. Mums būtu jāstrādā kopīgi, lai šos cilvēkus pārliecinātu, ka Eiropa viņiem ir labāka nekā, piemēram, Kanāda.
Tāpēc pagaidām komisijā strādājam pie diviem projektiem. Pirmais attiecināms uz mazāk kvalificētiem cilvēkiem, mēģinot viņus Eiropā iekārtot sezonālā darbā, piemēram, uz diviem trim mēnešiem. Otrais virziens ir attiecināms uz ļoti kvalificētiem darbiniekiem, kuri var strādāt starptautiskos uzņēmumos. Šādus cilvēkus varētu piesaistīt, ļaujot viņiem sev līdzi ņemt arī ģimeni, dodot pagaidu atļauju brīvi ceļot uz visām ES dalībvalstīm. Piemēram, ja kāds pakistāniešu inženieris sāk strādāt Rīgā, viņam vajadzētu ļaut līdzi ņemt arī ģimeni. Turklāt nodrošināt, ka brīvdienās viņš var aizbraukt ceļojumā, teiksim, uz Stokholmu. Tā varētu palielināt ES pievilcību augsti kvalificētu darbinieku acīs.
– Un tomēr daudzi eiropieši uz iebraucējiem skatās ar aizdomām, jo ne vienmēr viss izvēršas tik idilliski. Francijā uzsākta barga cīņa pret čigāniem, tiek nojauktas viņu būvētās apmetnes. Tāpat Dānija atjaunojusi robežkontroli…
– Bet ļoti nelielam skaitam iebraucēju atļauj palikt. Daudzi tiek sūtīti atpakaļ, ja viņiem nav darba, ja uz viņiem neattiecas Ženēvas konvencijā rakstītais saistībā ar iebraucēju pienākumiem… Un ES mēģina stiprināt robežkontroli. Bet tas, ko es cenošos pateikt, – pat tad, ja mums ir ļoti augsts bezdarba līmenis, mums būs vajadzīgi cilvēki, un imigranti nav drauds. Iebraucējus vajadzētu uzskatīt par vēlamiem. Paskatieties uz ASV – tur ieradušies cilvēki no visas pasaules, un tā ir ļoti veiksmīga valsts. Un, ja valsts ir atvērta jaunām idejām, tas nāk tikai par labu šīs valsts ekonomiskajai situācijai.
– Par spīti tam, Eiropā, tostarp ziemeļvalstīs, varam redzēt, ka attieksme pret imigrantiem ir visai piesardzīga. Turklāt ļoti bieži varam runāt arī par galējo ekstrēmismu, ksenofobiju. Kā Eiropa var pārliecināt šos spēkus, ka imigrācija pati par sevi nav drauds?
– Cilvēku domāšanu nevaram izmainīt vienas nakts laikā. Bet ir vairākas lietas, ko varam darīt, lai pārliecinātu šos cilvēkus. Pirmkārt, ļoti svarīgi, lai visas politiskās partijas iesaistās veselīgā diskusijā, kas balstīta faktos, skaitļos, statistikā. Tas pierādītu, ka apgalvojumiem par it kā imigrantu dārgo izmaksāšanu, par to, ka viņi visi ir noziedznieki, nav nekāda pamata. Otrkārt, jācenšas veicināt iebraucēju integrēšanos vietējā kultūrā.
Redzam, ka daudzās Eiropas piepilsētās ir augsts bezdarbs, slikta veselības aprūpe, ka iebraucēju bērni nespēj iejusties attiecīgajā vidē. Tāpēc mums jādara viss, lai nodrošinātu imigrantu integrāciju. Jā, ar imigrāciju saistāmas daudzas problēmas, bet mums ar tām jācīnās.
Jāatzīst, ka integrācija ir Eiropas problēma, bet to nevar atrisināt Briselē. Mēs varam nacionālajām valdībām piedāvāt padomu, pieredzi, naudu, bet Brisele nevar integrēt iebraucēju konkrētajā valstī. To var atrisināt tikai un vienīgi vietējā līmenī. Tāpēc mēģinām apzināt veiksmīgas integrācijas piemērus citās dalībvalstīs, piemēram, Francijā, Vācijā vai Zviedrijā.
Ļoti liels uzsvars būtu jāliek uz iebraucēju valodas zināšanu attīstību. Ja iebraucējs grib dzīvot Rīgā, viņam, protams, jāzina latviešu valoda. Tāpat būtu jāmēģina iebraucējiem piedāvāt darba iespējas, kas gan ir ļoti grūti izdarāms ekonomiskās krīzes apstākļos. Vienvārd-sakot, jānodrošina, ka viņi kļūst par konkrētās valsts aktīviem pilsoņiem.
– Kas ir sekmīgas integrācijas priekšnoteikums?
– Pats svarīgākais – cilvēkam ātri jāapgūst vietējā valoda, vietējās paražas. Tāpat jānodrošina kursi, kas paātrinātu viņa iekļaušanos darba tirgū. Protams, to visu ir ļoti vienkārši pateikt, bet grūti izdarīt. Bet šādas metodes darbojas.
– Un tomēr daudzi eiropieši iebraucējus uzskata par draudu ne tikai cīņā par darba vietām, bet arī nacionālajai identitātei.
– Ļoti daudz pētījumu pierāda, ka imigranti neatņem darbu vietējiem iedzīvotājiem. Viņi drīzāk dara darbus, no kuriem atsakās vietējie, vai rada jaunas darba vietas. Tāpat nedomāju, ka, piemēram, franči ir zaudējuši savu nacionālo identitāti. Tā ir etniski raiba valsts. Tur dzīvo cilvēki no Marokas, Angolas, Senegālas. Bet franči joprojām ir lepni par savu valsti. Vācijā dzīvo ļoti daudz turku. Turklāt Vācijā ir tāda politika, kas neļauj turkiem kļūt par pilsoņiem, pat ja viņi tur dzīvo četrās paaudzēs. Protams, šādus cilvēkus ir grūti integrēt. Bet tā ir Vācijas izvēle, un mēs neiejaucamies tās lietās.
Zviedrijā savulaik ieradās ļoti daudz irāņu. Un viņi ir ļoti labi integrējušies. Viņi atbrauca laikā, kad bija daudz darba vietu. Viņi bēga no ajatollas režīma, viņi bija ļoti izglītoti, viņiem ātri padevās apgūt zviedru valodu. Savukārt, piemēram, somāļus ir grūtāk integrēt. Somāļu kopienā ir ļoti augsts bezdarba līmenis, sliktas valodas zināšanas.
– Vai šie iebraucēji pieņēma arī zviedru vērtības?
– (Domā) Jā… Lielākā daļa…
– Ja jūs uzskatāt, ka imigrācija var būt viens no risinājumiem demogrāfiskajām problēmām, tad ES būtu aktīvāk jāstrādā pie tā, lai pievilinātu šos izglītotos prātus no ārzemēm. Kā to panākt? Kā pievilināt augsti kvalificētus darbiniekus?
– Jāatzīst, ka kvalificēto iebraucēju skaits Eiropā ir samazinājies. Viņi izvēlas braukt citur – uz Kanādu, Argentīnu, Austrāliju, Brazīliju. Un tā ir problēma, jo daudzām kompānijām visā Eiropā trūkst augsti kvalificētu inženieru, veselības nozares darbinieku, biotehniķu.
– Ar ko tas skaidrojams? Vainīga ir eirozonas krīze?
– Jā, es tā domāju. Turklāt simtiem tūkstošu portugāliešu un spāņu jau devušies uz Argentīnu, Angolu un citviet.
– Eiropas Savienībai piešķirta Nobela miera balva. Vai eiropieši to ir pelnījuši?
– Esam gan.
Protams, ir pārsteigums saņemt Nobela balvu šajos laikos. Bet, paskat, cik ļoti kopš Otrā pasaules kara, kopš Berlīnes mūra krišanas ES ir apvienojusi Eiropas kontinentu, cik ļoti ES stabilizējusi situāciju Eiropā. Tāpēc ES ir uzskatāma par ļoti veiksmīgu miera projektu.
Ceļojot uz Latīņameriku vai Ķīnu, ikviens vietējais iedzīvotājs jūs uzslavēs par to, ko ES ir panākusi. Protams, ES ir problēmas, tā nav ideāla. Taču, jā, mēs – visi eiropieši – šo balvu esam pelnījuši. Varbūt Nobela komiteja vēlējās mums pateikt, ka tagad, kad tik daudzi cilvēki runā par bloka sairšanu, ir laiks šīs runas likt pie malas un padomāt, ar ko mēs riskējam. Gandrīz 60 gadu laikā kopīgi esam būvējuši ES. Tā ir diezgan vērtīga. Tiesa, ir nedaudz ironiski, ka balvu mums piešķīra norvēģi, kuri divreiz referendumos atteikušies no dalības ES.
