Juris Lorencs: Eiropas klibā pīle jeb Vācijas prezidents liek saprast, ka “Nord Stream 2” ir maksa Krievijai par Vācijas grēkiem 22
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropā, Krievijā, patiesībā visā pasaulē joprojām turpina izvērtēt Eiropas Savienības augstā pārstāvja ārlietās Žuzepa Borela vizīti Maskavā. Polijas, Rumānijas, Baltijas valstu brīdināts, Vācijas un Francijas iedrošināts, viņš tomēr devās uz Maskavu. Un piedzīvoja pilnīgu fiasko, kaunināšanu, pat pazemojumus.
Eiropas mediji to raksturoja kā “bezmērķīgu”, “nesavlaicīgu” un “slikti sagatavotu”. Tieši Borela vizītes laikā Krievijas Ārlietu ministrija demonstratīvi paziņoja par Vācijas, Polijas un Zviedrijas diplomātu izraidīšanu. Iemesls – “piedalīšanās nesankcionētā demonstrācijā Alekseja Navaļnija atbalstam”.
Laikā, kad Borels vēl grozījās pa Maskavu, Vācijas laikraksts “Rheinische Post” 6. februāra numurā publicēja sarunu ar Vācijas prezidentu, agrāko ārlietu ministru Franku Valteru Šteinmeijeru.
Cita starpā viņam tika uzdots jautājums par gāzesvada “Nord Stream 2” nākotni un iespējamām tālākām ASV sankcijām šim projektam: “Kas Vācijai svarīgāks – enerģētiskā drošība vai uzticība ASV?” Lūk, daži teikumi no prezidenta atbildes: “Attiecības enerģijas jomā ir pēdējais tilts, kas vēl saista Krieviju un Eiropu… Mums, vāciešiem, jāatskatās uz sarežģīto vēsturi… Vairāk nekā 20 miljoni kādreizējās Padomju Savienības pilsoņu gāja bojā Otrajā pasaules karā… Mēs neatbalstām pašreizējo kļūdaino Krievijas politiku, taču mums jāpatur prātā kopējā aina.”
Izsakoties vienkāršā valodā – “Nord Stream 2” ir maksa Krievijai par Vācijas grēkiem.
Šteinmeijers labi zina, ka no nacistu okupācijas cieta ne tikai Krievija, bet arī Polija, Baltkrievija, Ukraina un Baltijas valstis. To, ka šīm zemēm frontes līnija gāja pāri pat divas reizes, ka vēsturisku apstākļu dēļ tieši šeit dzīvoja vislielākais skaits nāvei nolemto ebreju un čigānu.
Tāpat Vācijas prezidents būs dzirdējis, ka tieši šīs valstis (izņemot Baltkrieviju) ir tās, kas visnoteiktāk brīdina par gāzesvada “Nord Stream 2” iespējamām politiskajām sekām.
Patiesībā jautājums ir par to, cik neatkarīga un tātad efektīva ir Eiropas lielākās un ekonomikas ietekmīgākās valsts ārpolitika. Rēķinot pēc pirktspējas paritātes, Vācija ir piektā lielākā pasaules ekonomika aiz Ķīnas, ASV, Indijas un Japānas. Vienlaikus tā atgādina klibo pīli. Kā lai skaidro šo Vācijas vājumu? Ar pagātni.
Vācijai nav kodolieroču, šī ekonomiskā lielvara nav ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle ar veto tiesībām. Tās ir zaudētā Otrā pasaules kara sekas. Taču pagātnes ēna, kas vajā Vāciju, ir vēl garāka. Ies gadi, gadu desmiti un simti. Mainīsies mediji un to tehniskās iespējas. Tas, kas nemainīsies, būs attēli.
Cilvēki ar dzeltenām zvaigznēm pie krūtīm Berlīnes ielās. Smaidošais Staļins Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas brīdī. Treknā līnija uz kartes, kas sadala Eiropu ietekmes sfērās. Kopējā armijas parāde Brestā 1939. gada 22. septembrī, kad plecu pie pleca maršēja vācu un padomju vienības.
Osvencimas krematoriju krāsnis, no cilvēku ādas gatavoti lampu abažūri, ziepes no cilvēku taukiem, ebreju sievietes gaida nošaušanu Šķēdes kāpās. Vācija bija vainīga, un tā vienmēr jutīsies vainīga.
Atkal un atkal Vācijas politiķi būs spiesti atskatīties uz pagātni un taisnoties. Bet tie, kuri būs veiklāki, mēģinās izmantot pagātnes rēgus merkantilām šodienas interesēm. Patiesībā Vācijas prezidenta izteikumi nav nekas cits kā skaistiem vārdiem piesegta “Realpolitik”. Termins, ko savulaik ieviesa Vācijas kanclers Bismarks (1815–1898).
Viņš uzskatīja, ka valstīm nav ideoloģisku vai morālu pienākumu, vien praktiskas intereses. Diemžēl vēsture liecina – kad Vācija sāk runāt ar Krieviju “reālpolitikas” kategorijās, tas tiek darīts uz kaimiņu valstu un tautu rēķina.
Protams, šodien nav 1939. gads. Un tomēr šāda rīcība nevairo savstarpējo uzticēšanos Eiropas valstu starpā, it īpaši jau kontinenta austrumos. Par Putina Krieviju mums nav īpašu ilūziju, par Vāciju tādas vēl ir. Tā kā būtu pienācis laiks to apzināties.
