Māris Zanders: Mēs Eiropas kultūras spēku novērtējam pārāk zemu 2
Šonedēļ Latvijas luterāņu galva Jānis Vanags LTV raidījumā “1 : 1” pievērsās Eiropas tradīciju un vērtību krīzes tēmai. Negrasos arhibīskapam oponēt, jo nojaušu apstākļu kopumu, kas veido šādu noskaņu, tomēr, manuprāt, situācija nav tik dramatiska.
Kad runā par Eiropas vērtību stabilitāti, pamatotāk ir jautāt, vai vispār ir bijis kāds periods, kad nav paustas par to bažas. Kaut relatīvi īss laika nogrieznis – 19. gadsimta pēdējās un 20. gadsimta pirmās desmitgades. Varu lappusēm citēt viedokļus gadsimtu mijā par to, ka Eiropa ir, ja tā var teikt, izlaidusies, iegrimusi dekadencē utt. Pēc tam bija desmitgades, kad būtiska eiropiešu daļa izvēlējās piekrist autoritāriem līderiem un režīmiem, kas taču laikam ir pretrunā Eiropas (starp citu, arī kristietības) vērtībām. Krīze seko krīzei. Iespējams, tieši tādēļ, ka konstrukcija “Eiropas vērtības” ir ļoti daudzšķautņaina, vienmēr kāda no šķautnēm būs (vai vismaz liksies) ieplīsusi, apputējusi. Ir viedoklis, ka Eiropa piekāpjas atšķirīgu vērtību modeļu spiedienam. Manuprāt, sajūta par piekāpšanos saistīta ar to, ka 20. gadsimta garumā eiropieši šajā ziņā jutās samērā netraucēti, tomēr tas nenozīmē, ka tā bijis vienmēr. Ja aplūkojam tālākas vēstures periodus, piemēram, ilgstošo konfliktu ar Osmaņu impēriju, tad droši vien nereti (piemēram, saistībā ar Vīnes aplenkšanu) eiropiešiem varēja rasties bažas par Eiropas norietu vai pat sakāvi. Nenorietēja.
Pieņemu, ka viens no iemesliem Vanaga un līdzīgi domājošu cilvēku skumjām ir vērojumi, ka netrūkst eiropiešu, kuri savu identitāti nesaista ar kādu no nācijām, valstīm vai pat Eiropu kopumā. Šādus novērojumus grūti apstrīdēt, tomēr domāju, ka arī šajā ziņā darbojas paisuma – bēguma modelis. Nesen viena no Eiropas ietekmīgākajām domnīcām – “Breugel” – rīkoja debates, kurās mūs interesējošā jautājuma kontekstā izskanēja divas vērā ņemamas atziņas. Pirmkārt, joprojām vērojamais nacionālās identitātes noraidījums zināmā eiropiešu daļā saistīts ar viedokli, ka pārspīlējumi šīs identitātes konstruēšanā ir bijis viens no cēloņiem kariem un vardarbībai Eiropā pagājušajā gadsimtā. Manuprāt, paaudzēm mainoties, šis atgrūšanas reflekss, šādas cēloņsakarības modelis vājinās un vājināsies. Neapgalvoju, ka cēloņ- sakarību nav, bet diez vai, piemēram, astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados dzimušie vācieši tās uztver tikpat melnbalti kā piecdesmitajos sešdesmitajos pasaulē nākušie. Otrkārt, cilvēkam ir raksturīga identitātes meklēšana vispār, jo identitāte (piederības sajūta) ir veids, kā vieglāk uztvert savu īslaicīgumu pasaulē. Mazliet vienkāršojot – es turpinu pastāvēt “caur” savu identitātes grupu. Tas gan nenozīmē, ka cilvēks savu piederības sajūtu automātiski saista tieši ar nāciju vai kaut plašāku jēdzienu “Eiropa” – varu iedomāties situācijas, kad indivīds identitāti būvē, par pamatu ņemot savus hobijus vai fobijas. Tad jautājums ir, kuri izejmateriāli, ja tā var teikt, pievilcīgāki. Un atkal – manuprāt, mēs Eiropas kultūras spēku novērtējam pārāk zemu. Ja kaut kas atšķiras, tad mēs sliecamies secināt, ka “tā vairs nav tā” Eiropas kultūra, attiecīgi nepārprotams ir pagrimums. Varbūt nevajag tā izspīlēt savus priekšstatus, un tad situācija neliksies tik drūma. Piemēram minēšu kādu varbūt ekstravagantu epizodi kultūras vēsturē. Varu iedomāties, ko par krievu modernistiem domāja laikabiedri, kuriem pieņemamais “slieksnis” bija, teiksim, simbolisti; tajā pašā laikā par spīti agresīvajam visa iepriekšējā noliegumam nekur tālu jau noliedzēji, kurus pamatīgi ietekmēja t. s. lubiņu glezniecība vai ikonas, neaizdrāzās no kopējās augsnes. Paiet laiks, un dažnedažādie turbofutūristi, supremātisti un citi izrādās Eiropas kultūras organiska sastāvdaļa.
Rezumēju: simpatizējot cilvēkiem, kuri ir norūpējušies par Eiropas tradīcijām 21. gadsimtā, es tomēr sliecos par labu Mao Dzedunam piedēvētajai tēzei. Proti, uz jautājumu, ko viņš domā par Lielo franču revolūciju, Mao esot atcirtis, ka pārāk maz laika pagājis, lai spriestu par tās sekām.
