Eiropas ekonomisko satricinājumu laikā šauri partijiskie apsvērumi ir nevietā 0
Latvijas loma eiro zonas un visas Eiropas Savienības krīzes pārvarēšanā vai nepārvarēšanā būs visai nosacīta. Savukārt šī procesa ietekme uz mūsu valsts iekšpolitiskajām norisēm var izrādīties diezgan būtiska.
Kaut vai tāpēc, ka Saeimai drīz vajadzēs lemt dažādu ar ES ekonomiku saistītu projektu sakarā, un, piemēram, lai apstiprinātu paredzamos grozījumus visām ES valstīm saistošajā Lisabonas līgumā, būs nepieciešams konstitucionālais jeb vismaz divu trešdaļu vairākums. Konkrētākas pārmaiņu aprises un eiro zonas izredzes varētu iezīmēties pēc ES sanāksmes 30. janvārī.
Bet jebkurā gadījumā šie glābšanas darbi dos iespēju valdības koalīcijas šūpošanai, politiskām spekulācijām un demaršiem, līdzīgiem presē jau aprakstītajai opozīcijas partiju – “Saskaņas centra” un ZZS – balsošanai ar kājām nesenajā Saeimas Eiropas lietu komisijas sēdē, kurai bija jāizsaka nostāja par ES gatavoto jauno ekonomiskās savienības līgumu. Viens no “SC” argumentiem bijis, ka līgums palielinās Latvijas atkarību no ES. (Latvija gan ir ES iekšienē, nevis ārpus tās.) Interesanti, tiklīdz ir runa par Eiropas ekonomisko integrāciju, “SC” pārvēršas dedzīgā valstiskās neatkarības cīnītājā. Kaut gan, spriežot pēc “SC” briesmu stāstiem par Latviju, papildu pilnvaru deleģēšana Briselei būtu pat steidzami vajadzīga, ja nu reiz, kā Urbanovičs apgalvoja “NRA”, “20 gadu nemākulīgas, zaglīgas vai tehniskas valdīšanas rezultātā esam trūcīgākā un visnejēdzīgāk pārvaldītā valsts Eiropā”. Tas gan ir pārspīlējums, vai arī viņš vadās pēc ļoti nepilnīgas Eiropas kartes. Un pārāk īsā nogrieznī apcirptas vēstures ainas. Protams, Latvijas politbiznesa aprindām piemitušās noslieces, ko reizēm dēvē par valsts nozagšanu, reti kurš noliegs. Domas dalās, kas parādībai ļāva uzplaukt.
Piemēram, mūsu kaimiņš Marts Lārs ir norādījis uz Latvijas elites savulaik izdarīto izvēli, “ļaujot valstī ieplūst Krievijas melnajam kapitālam, un ar to viss aizgāja”. Par to var strīdēties, taču tam ir vismaz viens tiešs apstiprinājums – labi zināmās Latvijā uzslietās un vēlāk izputinātās vai izzagtās bankas.
Būtu dīvaini, ja “SC”, kas sevi dēvē par sociāldemokrātiem, piekristu konservatīvajam igaunim Lāram, kad “SC” klāstītais ir pilnīgi pretējs arī ES prezidējošās valsts Dānijas premjeres sociāldemokrātes Helles Torningas-Šmitas viedoklim, nerunājot par viņas un daudzu citu Eiropas politiķu un analītiķu tomēr saskatītajiem Latvijas panākumiem krīzes pārvarēšanā. Protams, no šīm pelnītajām vai nepelnītajām uzslavām dzīve vieglāka nekļūst. Taču šoreiz būtiski, ka “SC” sektantiskajā uztverē Latvijas valdībai, kurā nav “SC”, vispār nekādu panākumu pēc definīcijas nevar būt. Politapvienības vērtējumi par Latviju nekad nav sakrituši ne ar viena rietumvalsts vadītāja vērtējumu, toties gandrīz vienmēr bijuši pārsteidzoši līdzīgi vai pat identiski oficiālās Maskavas teiktajam. Tas daļēji izskaidro dažādas manipulācijas te ar “eiropeiskumu”, te ar fiskālās “neatkarības” piesaukšanu.
Šie jēdzieni tiek izvilkti valkāšanai pēc vajadzības un droši vien drīz atkal skanēs Saeimas debatēs. Gribētos tomēr, lai Eiropas ekonomisko satricinājumu laikā Latvijas politiķi, tajā skaitā opozīcijā esošā ZZS, atliek malā šauri partijiskos apsvērumus. Tas ir iespējams: Spānijā mūžam nesamierināmas pretinieces – Tautas partija un sociālisti – pat īsi pirms vēlēšanām vienojās pieņemt tā saukto zelta likumu, kas nosaka, ka valsts budžetam jābūt sabalansētam, un līdzīgu piemēru netrūkst. Lai valsts izkļūtu no krīzes stabilāka, arī Latvijā ir nepieciešama nacionālajām interesēm lojālo partiju vienošanās. Par destabilizāciju jau krietni daudz gādā citi.
