Eiropas čempionāts liekulībā 0
Tāds būtībā norisinās nepārtraukti, un tajā piedalās Eiropas Savienības augstākās amatpersonas, dalībvalstu vadītāji un zemākā līga arī, piemēram, Saeimas opozīcijas politiķi. Par uzskatāmu piemēru var noderēt nesenās ES daudzgadu budžeta pieņemšanas sacensības, kuru rezultāts gan vēl jāapstiprina Eiroparlamentā.
Visi izvirzīja noteiktus mērķus, ļoti labi zinot, ka pat visspēcīgākie tos nesasniegs. Diezgan ierasta vispārēja prakse, un ar to vien ES politiskās aizkulises īpaši neizceļas. Īpatnība varbūt ir tā, ka ES skaitās viena komanda, bet katrs atsevišķs tās dalībnieks piekopj pats savu taktiku. Tai nav ne laba trenera, ne administratora (van Rompejs un Barozu drīzāk pilda masieru pienākumus un arī ne pārāk kvalificēti). Bet komandas kapteine Angela Merkele lāgā nesaprotas ar pārējiem pamatsastāva spēlētājiem.
Visiem ir redzams, ka Merkeles pēdējā laikā itin bieži lietotais uzmundrinājuma sauklis “vairāk Eiropas” skan drusku falši, jo viņa bija viena no tiem, kas cieši iestājās par ES budžeta samazinājumu. Būtībā zaudē nozīmi pērn jūnijā Eiropadomes sanāksmē noslēgtais Izaugsmes un nodarbinātības pakts. Jo nav zināms, kā panākt “vairāk Eiropas” ar mazāku naudu.
Satrauktie prāti, kuros iemājojušas bažas par Eiropas virzību uz “federālismu”, var nomierināties. Nekāda īsta federālisma nebūs, kaut vai tāpēc, ka Vācija un varbūt mazliet citu iemeslu dēļ arī otra “Eiropas lokomotīve” Francija to nevēlas. Tomēr jautājums par reformu nepieciešamību nepazūd, un, ja arī ES neizceļas ar izlēmību tās ieviest, tad ārējie apstākļi to vienkārši piespiedīs. Darbakārtībā ir daudz būtisku lietu, piemēram, Baraka Obamas nesen pieminētās sarunas par Transatlantiskās tirdzniecības un investīciju partnerības telpas radīšanu. Līdz ar to izvirzās vēl kāds un konkrēti uz Rīgas politiku attiecināms jautājums – par Latvijas un kopumā Baltijas valstu līdzdalības pakāpi šajās norisēs. Atbilde lielā mērā būs atkarīga no Latvijas esamības vai neesamības jau daudz apcerētajā “Eiropas kodolā”, kas nav vis gluži abstrakts jēdziens. Domājams, neviens īpaši neapstrīdēs, ka izdevīgāk ir atrasties lēmumu pieņēmēju tuvākajā lokā, nevis tālākajā. Vai vispār ārpusē, uz ko gan Saeimas opozīcijas politiķi tieši neaicina, bet jūtams, ka daļa no viņiem to gribētu. Ir pat žēl, ka viņiem, liekas, mazliet pietrūkst atklātības, kura piešķirtu debatēm dziļāku jēgu. Debates tad notiktu pēc būtības. Tad, burtu pa burtam, prasība par izstāšanos no ES droši vien parādītos un īstā diskusija varētu sākties. Jādomā arī, ka Saeimas iekšienē referendumu piekritēji nemaz tik ņipri neuzvestos, ja ZZS un “SC” sēdētu valdībā. Un varbūt tieši tas ir pats nožēlojamākais… Bet, ja runājam par pašu smieklīgāko, tad uz to var pretendēt atsevišķu politiķu ar ļoti nopietnu seju paustā nostāja, kas nepārprotami liek manīt – diemžēl es personiski vai mana partija nav pie valsts stūres, pretējā gadījumā visas šīs merkeles un kemeroni Eiropadomē dabūtu redzēt velnu, bet Latvija dabūtu labākos budžeta nosacījumus.
Skaidrs, ka budžeta veidošanā un sadalē jāievieš izmaiņas. Taču tās ir panākamas ar pastāvīgu aktīvu iesaistīšanos lēmumu pieņemšanā un savu risinājumu un ideju piedāvājumiem. Ideālā variantā pie tā vajadzētu strādāt tiklab pozīcijas, kā opozīcijas spēku domnīcām, jo ir pieņemts, ka valstiski svarīgās stratēģiskās pamatlīnijas tiek saglabātas un attīstītas.
Vārdu neatbilstība patiesajiem nodomiem, protams, ir neiztrūkstoša varas spēļu sastāvdaļa, bet Latvija ir ieinteresēta, lai Eiropas politikā liekulības būtu mazāk. Mūsu partiju politikā – arī.
