Eiropai vajadzīgi izteikti līderi 0
Spriešana par mūs interesējošo Eiropas Savienības daudzgadu budžetu (2014 – 2020) lielā mērā noris kulisēs, kur spieto dažādi lobiji. Bet līdzīgi notiek pirms valstu budžetu pieņemšanas un gandrīz visās tajās reizēs, kad politiķi dala naudu.
Atšķirība ir tā, ka ES līmenī lēmumu pieņemšanā parasti toni nosaka Vācija, Francija un Apvienotā Karaliste. Bet reizēm iejaucas kāda iecirtīga valsts vai valstu grupa, kura tādos gadījumos tiek nomierināta ar kompromisa risinājumu vai apieta.
Ko var likt pretī lielajiem spēlētājiem, kas dažādu iemeslu dēļ ir “vienlīdzīgāki par citiem”? Aktīvu diplomātiju. Un, kā nesen rakstīja spāņu avīze “El Pais”, spēju arī kādreiz publiski pateikt šiem lielajiem nepatīkamas lietas. Jo ar tradicionālo diplomātijā pieņemto pieeju – izklāstīt savu pozīciju un tad sākt sarunas, lai panāktu tai vairāk vai mazāk labvēlīgu lēmumu, – bieži nepietiek. Politiķiem, un jo īpaši nelielu valstu politiķiem, ir svarīgi arī iekustināt Eiropas sabiedrisko domu, iesaistīties diskusijās un nebaidīties no tā, ka auditorijas rekcija būs asa.
Spāņu laikraksts arī nosauca dažu valstu ārlietu ministrus, kas varētu pārstāvēt šo mūsdienu diplomātijas jauno vilni, un tie lielākoties ir Latvijā labi zināmi. Sākot jau ar pieredzējušo zviedru politiķi Karlu Biltu, kurš ar visām savām iznesīgajām manierēm nereti vien ir sagādājis lielvalstīm galvassāpes. Viņš arī, piemēram, būdams Krievijā, nekad nav vairījies tikties ar opozīcijas cilvēkiem. Vēl no ziemeļniekiem minēts Somijas Eiropas lietu un ārējās tirdzniecības ministrs Aleksandrs Stubs. Viņš, starp citu, aizstāv savā valstī diezgan nepopulāru ideju par Somijas iestāšanos NATO.
Bet lielākās uzslavas “El Pais” velta Polijas ārlietu ministram Radoslavam Sikorskim, kurš vāciešiem saka acīs to, ko daudzi citi nesaka, proti, ka arī viņi nav bijuši gluži nevainojami un daļēji ir atbildīgi par eirozonas krīzi.
Jāpiebilst, daži Sikorska izteicieni ir kļuvuši par ārzemju preses iecienītiem aforismiem. Varbūt visvairāk tikusi citēta viņa frāze, ka nav jābaidās no Vācijas varenības, bet no Vācijas nevarības. Sikorskim piedēvē arī teju dzejiskos vārdus iz kādas viņa Oksfordā lasītas lekcijas: “Jūsu intereses ir Eiropā, pienācis laiks, lai tur būtu arī jūsu sirdis.” Nav īsti zināms, kā to uztvēra visumā eiroskeptiskā britu publika, bet mēs viegli varam iedomāties tīmekļa komentāru saturu un birumu, ja kas tāds tiktu pateikts Latvijā.
Ievērojami politiķi var atļauties būt “nepopulāri”. Vai ielaisties strīdos, kādos nelīstu tie, kuri domā tikai par nākamajām vēlēšanām. Atcerēsimies kaut vai Igaunijas prezidenta Tomasa Hendrika Ilvesa saķeršanos ekonomikas lauciņā ar Rietumu preses spīdekli Nobela prēmijas laureātu Polu Krugmenu. Arīdzan Lietuvas valsts galva Daļa Grībauskaite īpaši pēc vārda kabatā nelien ne attiecībās ar Rietumu, ne Austrumu gudrajiem (interesanti, kā viņa būtu uzņēmusi pamācības, ar kurām nesen Rīgā ieradās Jevgeņijs Primakovs). Protams, šerpāka nostāja nevar būt pašmērķis – mēs redzam dažādus vadoņus, kuri kļūst par apsmieklu lielummānijas vai mēra sajūtas un gaumes trūkuma dēļ.
Ābeces patiesība ir tā, ka publikas un oponentu cieņu gūst ne jau agresivitāte, bet augsts vispārējās kultūras līmenis un humora izjūta, tāpat svešvalodu prasme, kas ir sevišķi svarīga mazo valstu politiķiem.
Ir gan ierasts sūdzēties, ka Eiropā trūkst izteiktu līderu – harismātisku personību, kas aizrauj un pārliecina. Līdz šim arī nebija pārāk ierasts tādas meklēt uz ziemeļiem no Beļģijas un uz austrumiem no Vācijas. Tagad tas notiek un dažādās spekulācijās par Eiropas amatu sadali tiek nosaukti arī baltiešu politiķi. Kas tomēr nekad neatsvērs nepieciešamību likt Baltijas valstu spēkus kopā. Arī tāpēc, lai aiztaupītu Latvijas lauksaimnieku pūles doties ar traktoriem uz Briseli.
