Eiropai neērtā alternatīva 1
Pēc dažām dienām, 1. septembrī, divās Vācijas federālajās zemēs – Saksijā un Brandenburgā – notiks vietējo parlamentu jeb landtāgu vēlēšanas. It kā margināli vietēja mēroga notikumi. Un tomēr tās piesaista politikas vērotāju uzmanību. Izskatās, ka šajās vēlēšanās lielus panākumus varētu gūt partija “Alternatīva Vācijai” jeb saīsināti “AfD” (abreviatūra no vārdiem “Alternative für Deutschland”).
Atšķēlās no kristīgajiem demokrātiem
Lūk, ko sola aptaujas: augusta vidū Brandenburgas zemē par “AfD” un sociāldemokrātiem gatavi balsot 22%, par kancleres Angelas Merkeles kristīgajiem demokrātiem – 18%, kreisajiem (bijušās Austrumvācijas kompartijas mantiniece, partija “Die Linke”) – 15%, zaļajiem – 12%, brīvajiem demokrātiem (liberāļiem) – vien 5%. Līdzīga situācija ir Saksijā, kur “AfD” patlaban prognozē otro vietu ar 24%.
Kas viņi ir? Un ko vēlas panākt? Par “AfD” iesākumu var uzskatīt 2012. gadu, kad no Kristīgo demokrātu partijas atšķēlusies grupa izveidoja politisko kustību “Alternatīvā izvēle 2013”. Tolaik diskusija grozījās ap eirozonu.
“Alternatīvas” dibinātāji apšaubīja Vācijas valdības politiku eirozonas glābšanā, vienlaikus uzskatot, ka vienotā valūta nav piemērota Dienvideiropai un jaunajām ES dalībvalstīm kontinenta austrumos. Viņiem pievienojās daži Vācijā pazīstami intelektuāļi – ekonomisti, žurnālisti, uzņēmēji. Tas arī kalpoja par pamatu jaunai partijai “AfD”, kuras dibināšanas kongress notika 2013. gada februārī.
Tomēr 2013. gada valsts parlamenta jeb Bundestāga vēlēšanās “AfD” nepaveicās, partija ieguva vien 4,7% balsu un nepārvarēja 5% barjeru. Tas gan bija tikai sākums. Neraugoties uz to, ka neilgo darbības laiku partiju pavadījuši iekšējie skandāli un šķelšanās, “AfD” turpinājusi augt, audzējusi popularitāti un tagad jau iekļuvusi Vācijas parlamentā, kur tā veido trešo lielāko frakciju, Eiropas Parlamentā un visu federālo zemju landtāgos.
Jāatgriežas pie “ekonomiskā brīnuma”
Nevar noliegt, ka “AfD” programma ir apjomīga, rūpīgi izstrādāta un visai netradicionāla. Lūk, ieskats dažās tēzēs, kas varētu interesēt arī Latvijas iedzīvotājus. Valsts pārvaldes jomā ieviest tiešo demokrātiju, tautas nobalsošanu (tajā skaitā par finanšu jautājumiem), līdzīgi kā tas tiek praktizēts Šveicē.
Bundestāga un federālo zemju parlamentu deputātu skaita samazināšana. Politika nedrīkst pārvērsties par mūža profesiju – maksimālais skaits, cik politiķis drīkst būt ievēlēts parlamentā, ir četras reizes.
Partija iestājas pret modeli “Eiropas savienotās valstis”, tā vietā piedāvājot “Tēvzemju Eiropu”. Par Briseles birokrātijas varas samazināšanu un nacionālo valstu suverenitātes atjaunošanu.
Viena no galvenajām partijas programmas tēzēm: “izbeigt eiro eksperimentu”, ieviest pašiem savu valūtu – vācu marku. Lēmums par šādu soli būtu jāpieņem visas tautas nobalsošanā. Atgriešanās pie Vācijas “ekonomiskā brīnuma” pamatlicēja Ludviga Erharda formulētās sociālās tirgus ekonomikas, pie principa “labklājība visiem”.
Atjaunot banku noslēpumu – “valstij nav jāinteresējas par cilvēku kontiem”. Nav pieļaujama skaidras naudas aprites ierobežošana. Vācijas zeltam jāglabājas Vācijā. “AfD” iestājas par atomelektrostaciju saglabāšanu un pret subsīdijām alternatīvajai enerģijai, tātad pret OIK. Lauksaimniecības zemes drīkst izmantot tikai pārtikas, nevis enerģijas ražošanai.
Visai zīmīga ir ārpolitikas sadaļa: ASV ir un paliek svarīgākais Vācijas partneris. Ilglaicīgu mieru Eiropā spēj nodrošināt vien saspīlējuma atslābums attiecībās ar Krieviju. Nepieciešams atcelt Krievijai noteiktās sankcijas. Apturēt Turcijas dalību NATO aliansē, kā arī nekavējoties izbeigt visas sarunas par Turcijas iestāšanos ES.
“AfD” atbalsta lielāku Eiropas valstu ieguldījumu NATO alianses stiprināšanā. Vienlaikus “AfD” kategoriski noraida ideju par Eiropas armijas izveidi. Tāpat partija uzskata, ka Vācijā nepieciešams atjaunot obligāto karadienestu. Iekšējās drošības politikā “AfD” iestājas par nelegālās migrācijas apturēšanu un robežkontroles atjaunošanu uz Vācijas robežām.
Partijas programmā skaidri un gaiši runā par tādām modernajā Vācijā politiski nekorektām tēmām kā “vācu tautas nacionālās identitātes saglabāšana”, “vācu kultūra, nevis multikulturālisms”, “islāms nav raksturīgs Vācijai” utt.
Nepieņemams populisms?
Pārējie Vācijas politiskie spēki – gan kreisie, gan labējie – “AfD” idejas raksturo kā “nepieņemamas”, “radikālas”, “modernajam laikam neatbilstošas”, “populistiskas” utt. Bet vai šo programmu viennozīmīgi var raksturot kā populistisku?
“AfD” nesola vēlētājiem neizpildāmas lietas bez finansiāla seguma. Bez šaubām, partijas idejas ir radikālas. Bet tā atbild izaicinājumiem, ar kuriem saskaras Vācija un Eiropa. Diemžēl vecās, tradicionālās partijas lavierē, izvairās dot skaidras atbildes, un tas cilvēkiem nepatīk.
Partijas šī gada vēlēšanu saukļi ir – “Pagrieziens 2019!” un “Austrumi mostas!”. Kā liecina aptaujas un līdzšinējo vēlēšanu rezultāti, “AfD” atbalstītāji dzīvo galvenokārt bijušajā Austrumvācijā. Interesanti, ka partijas mājas lapā tās programma izlasāma arī krievu valodā. Izrādās, no bijušās PSRS republikām ieceļojušie etniskie vācieši (no kuriem daudzi ikdienā ģimenēs turpina runāt krieviski) arī ir lieli “AfD” atbalstītāji.
Iespējama politiskās gribas paralīze
Ko “AfD” panākumi nozīmētu Vācijai? Politiskās gribas paralizēšanu. Situācijā, ka “AfD” un kreisie kopā dabū ap 40% balsu, var izrādīties problemātiski izveidot zemju valdības. Jo ne kreisie, ne vēl jo vairāk “AfD” nav vēlamie partneri.
Alternatīva ir plaša un raiba koalīcija, kas sevī ietver kristīgos demokrātus, sociāldemokrātus, zaļos un liberāļus. Vai šāda valdība būtu spējīga darboties?
Ar lielām grūtībām, pārāk atšķirīgas ir partiju programmas. Bet daži politiķi gatavi iet vēl tālāk. Brandenburgas zemes Kristīgo demokrātu partijas priekšsēdētājs Ingo Senftlebens jau izteicies, ka viņa partija “pieļaujot iespēju veidot koalīciju ar visiem politiskajiem spēkiem, kreisos ieskaitot, izņemot “AfD””. Tātad no “AfD” visi bēg kā velns no krusta!
Kāpēc notiekošais Vācijā ir tik svarīgs Eiropai un Latvijai? Vācija ir Eiropas lielākā valsts pēc iedzīvotāju skaita, tās politiskais kodols un ekonomikas motors. Vienlaikus tā ir ievainojama un kompleksu pilna.
Vēl dzīvas ir atmiņas par nacisma režīmu un Otro pasaules karu. Ierunāties par to, ka daudzie iebraucēji traucē vāciešiem justies kā mājās pašiem savā zemē, nozīmē gandrīz vai automātiski izpelnīties “neonacista” birku.
Nav izslēgts, ka “AfD” līdzīgas partijas nākotnē radīsies arī Baltijas valstīs. Kopš 1989. gada politiskā attīstība Baltijā ar nelielu aizkavēšanos ir kopējusi notiekošo Ungārijā, Čehijā, Slovākijā, Polijā un Vācijas austrumu zemēs.
Procesi bijuši līdzīgi, vien ar laika nobīdi. Par pirmo bezdelīgu Baltijā varētu dēvēt Igaunijas Konservatīvo tautas partiju, kurai 101 vietas lielajā parlamentā ir 19 deputātu vietas, bet partijas priekšsēdētājs Marts Helme ieņem prestižo iekšlietu ministra amatu pašreizējā Igaunijas valdībā.
