Eiropa pārāk ilgi neieklausījās Latvijas brīdinājumos par Krieviju. Saruna ar EP prezidenti Robertu Metsolu 64
Ieva Ēvalde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nākamajā nedēļā Latvijā viesosies Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola. Neilgi pirms šīs vizītes “Latvijas Avīzei” bija iespēja Strasbūrā ar viņu tikties. Runājām par Eiropas lomu Krievijas karā pret Ukrainu, kā arī ar to saistītajām norisēm: energokrīzi un drošības situāciju Eiropas Savienībā.
Jūs esat nodēvējusi uzbrukumus Ukrainai par kara noziegumiem. Kur un kā, jūsuprāt, būtu jātiesā Putins un viņa līdzgaitnieki? Kā Eiropa var veicināt šī kara noziedznieka stāšanos tiesas priekšā?
R. Metsola: Šajā ziņā es vispirms vēlētos teikt paldies Latvijai par tās līderību. Mēs redzam, ka gravitātes centrs izpratnē par Krievijas karu Ukrainā atrodas Latvijas un tai tuvējo valstu pusē. Latvija ir piemērs Eiropai, kā gan valsts līderi, gan iedzīvotāji var vienoties pretstāvei un pat izraisīt bijību agresīvā kaimiņvalstī: valstī, kurai patīk izmantot apmelojumus un kurā nav demokrātiskas pārvaldes.
Manuprāt, Eiropa pārāk ilgi neieklausījās Latvijas un citu Baltijas valstu brīdinājumos, ka attiecības ar Krieviju var izrādīties milzu izaicinājums, kas kādā brīdī vienkārši novedīs pie kraha.
Kad šī gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā, mums visiem Eiropā nācās atzīt, ka Latvijai un šīs valsts vadītājiem ir bijusi taisnība.
Šī sasaukuma Eiropas Parlamentā mēs ļoti uzmanīgi sekojam tam, lai mūsu retorika nekavējoties arī atbilstu darbiem. Tieši Eiropas Parlaments bija pirmais, kur vērsās Ukrainas prezidents Zelenskis, un tas notika jau 1. martā. Mēs nekavējoties arī paziņojām, ka Ukrainai un arī Moldovai tiks sniegta iespēja kļūt par Eiropas Savienības kandidātvalstīm.
Tāpat mēs nemitīgi uzstājam uz vēl lielākām sankcijām pret Krieviju, kā arī finansiālās un militārās palīdzības paplašināšanu Ukrainai. Tagad darbakārtībā ir jautājums, kā saukt Krieviju pie atbildības.
Mēs zinām, ka Latvija šajā ziņā ir līdervalsts un gājusi jau soli tālāk, atzīstot Krieviju par terorismu atbalstošu valsti.
Tagad arī mums ir jāpieņem šī patiesība: tas, kas tiek pastrādāts Ukrainā, tie ir noziegumi, kara noziegumi, kuru mērķis ir nogalināt civiliedzīvotājus, tostarp sievietes un bērnus, tikai tādēļ, ka kāda valsts ir nolēmusi uzbrukt citai.
Tomēr – kā gan mēs, Eiropa, kas nekādi nav reaģējusi ne 2008., ne 2014. gadā (iepriekšējās Krievijas militārās agresijas pret Gruziju un Ukrainu. – I. Ē.), varam rīkoties kādā īpašā veidā, lai sauktu Krieviju pie atbildības pēc tā, ko esam pieredzējuši 2022. gadā?
Vai līdz ar to Eiropa varētu kļūt par efektīvu ietvaru jauna kara tribunāla radīšanai?
Uzdevums būtu strādāt pie atsevišķu valstu pārliecināšanas. Tieši tādēļ par šo jautājumu tiek debatēts parlamentā. Burtiski vakar (17.10. – I. Ē.) man bija tikšanās ar Ukrainas ģenerālprokuroru. Un sarunā tā izskanēja kā īpaša vajadzība – ir nepieciešams radīt jaunu tribunālu, kurš izmeklētu šos kara noziegumus un sauktu vainīgos pie atbildības.
Es kā juriste uzskatu, ka tieši tā Eiropai ir jārīkojas. Jo mums ir nepieciešams ne tikai izmeklēt noziegumus, bet arī veikt konfiskāciju, lai nodrošinātu kompensācijas un postījumu rekonstrukciju.
No skeptiķu puses te izskan jautājums – kādēļ tas tiek darīts tieši tagad? Es uz to atbildu: ja ne tagad, tad kad?
Mēs redzam, kā cilvēki tiek nogalināti – burtiski katru dienu! Krievija neapstāsies, un mums ir jāreaģē! Šajā ziņā mana nostāja pilnībā sakrīt ar Latvijas redzējumu.
Es vēlos pārliecināt par šī soļa nepieciešamību, un tas ir arī viens no iemesliem, kādēļ es šoreiz dodos uz Latviju: lai mans vēstījums nav tikai distancēts – no Eiropas Parlamenta, bet lai, atrazdamies līdzīgi domājošas valsts galvaspilsētā, es varētu paust identisku pārliecību.
Kas ir būtiskākie punkti jaunākajā Eiropas Savienības sankciju paketē pret Krieviju, un kādā veidā tie varētu ietekmēt teroristisko agresorvalsti?
Eiropas Parlaments regulāri pieprasa ieviest jaunas sankcijas pret Krieviju. Pieredze liecina, ka tās aizvien nav pietiekamas. Vai tad karadarbība ir tikusi pārtraukta? Nē! Tas nozīmē, ka arī mūsu reakcijai ir jābūt proporcionālai.
Nesenā bombardēšana Kijivā un citās Ukrainas pilsētās to tikai vēlreiz apliecina. Mēs arī esam nemitīgi norādījuši, ka ir nepieciešams jau apstiprinātās sankciju paketes ieviest pilnībā: Krievijai joprojām ir pārāk daudz iespēju tās apiet, tostarp – sankcijas nav līdz galam ieviestas vairākās valstīs, kas vēlas būt Eiropas Savienības dalībvalstis.
Eiropas Savienībai un G7 bloka valstīm patiesībā vajadzētu vienoties par kopīgu sankciju paketi, ejot jau soli tālāk un šādi sūtot arī signālu pilnībā visām pasaules valstīm.
Mums ir jāpieprasa sankciju paketē iekļaut vēl vairāk Putinam pietuvināto personu.
Tāpat arī jāparūpējas, lai kā juridisko personu daļu īpašniekiem vai ietekmīgu juristu darbību rezultātā šīm personām nebūtu iespējams no sankcijām izvairīties. Būtiski ir panākt arī pilnīgu neatkarību no Krievijas gāzes, tātad ir jānodrošina stabilas alternatīvās piegādes.
Mums arī jābūt pārliecinātiem, ka Ukraina saņem tieši atbilstošo militāro aprīkojumu, turklāt piegādes tiek veiktas pietiekami ātri.
Ne mazāk būtiski ir uzņemties saistības sniegt finansiālu palīdzību, piemēram, nodrošinot Ukrainas iedzīvotājiem siltumu un cilvēka cienīgus dzīves apstākļus nākamajos aukstajos ziemas mēnešos.
Šomēnes Putins piedāvāja Eiropai atjaunot pārtrauktās gāzes piegādes – apjomos, par kādiem iepriekš noslēgti līgumi, bet kādus Krievija vairs nenodrošināja. Jūs to nodēvējāt par līniju, ko nedrīkst šķērsot. Tomēr daudzviet Eiropā cilvēki nav gatavi tam, ka dzīves dārdzība pieaug tik ļoti. Šajās dienās arī Francijā notiek plaši streiki. Kā jūs domājat turpināt pārliecināt eiropiešus, ka tā ir nepieciešama cena par mierīgām debesīm?
Eiropa ir norādījusi uz nepieciešamību nodrošināt neatliekamus finansiālā atbalsta pasākumus, lai mazinātu energoresursu sadārdzinājuma ietekmi uz iedzīvotajiem. Par to jau drīzumā lems Eiropas Padome.
Kā jau minēju sarunas sākumā – gravitātes centrs izpratnē par situāciju daudzējādā ziņā ir pārvirzījies uz Latviju. Par to liecina arī premjera Kariņa neatlaidīgā un konsekventā nostāja, ka pamatvērtības, par kurām mums pašlaik nākas pastāvēt, ir nenovērtējamas.
Mums par tām ir jācīnās, jo citādi Putins neapstāsies. Nākamā varētu būt Moldova, un tālāk jautājums par citām valstīm.
Tur vairs nav nekādu garantiju…
Pamatos – mums ir jāiegādājas energoresursi no Eiropai draudzīgiem partneriem. Jau vairāk nekā desmit gadus Eiropas Parlamentā tiek runāts par nepieciešamību izveidot nopietnu Eiropas mēroga enerģētisko savienību.
Bet kur pašlaik mēs atrodamies, ja runājam par investīcijām atjaunojamajā enerģijā? Dažas no valstīm ir ļoti pavirzījušās uz priekšu šajā ziņā, citas nebūt nav tik daudz sasniegušas, ir pat tādas, kas vēl līdz 24. februārim bija 100% apjomā atkarīgas no Krievijas gāzes.
Pašlaik visas Eiropas Savienības mērogā šī atkarība jau ir mazāk par 9%. Mēs esam izveidojuši ievērojamus gāzes krājumus. Tomēr ir nepieciešams šos krājumus vēl papildināt, lai gāzes pietiktu arī nākamā gada pavasarī un turpmāk.
Mums arī jānodrošina, ka cīņā par energoresursiem dalībvalstis izbeigtu pārsolīt viena otru, jo tieši tas sadrumstalo tirgu, ir pamats spekulācijām un cenu pieaugumam.
Manuprāt, pēc “Nord Stream” sabotāžām, pat neiedziļinoties minējumos, kurš tās varētu būt organizējis, ir skaidrs, ka šis nav ceļš, uz kura Eiropai vajadzētu atgriezties. To mēs neaizmirsīsim, un noteikti atradīsim alternatīvas.
Mums ir jāskaidro tas iedzīvotājiem, jo mēs nekādā ziņā nedrīkstam atgriezties pie situācijas, kur kādam šķiet, ka viņš var vienkārši izslēgt Eiropu, kā nospiežot gaismas slēdzi.
