Bernāra Sordē personīgā arhīva foto

Būtu jāsāk ar izglītību, kritiskās domāšanas veicināšanu. Esmu jau vairākkārt runājis par nepieciešamību veidot universitāti un sabiedrību kā vienu veselumu. Katrā ziņā es nepiekrītu izglītības “monopolizācijai” – visām valstīm ir jābūt piekļuvei un iespējai izmantot zinātnes sasniegumus. Piemēram, nevaram teikt irāņiem, ka viņi nedrīkst pretendēt uz padziļinātām zināšanām fizikā tikai tāpēc, ka Irānai ir liegts attīstīt kodolenerģiju.

Tas nozīmē veidot universitāti, kas būtu kopīga visām valstīm un ikvienai no tām, arī Latvijai, sniegtu iespējas piekļūt zināšanām. Citādi šobrīd, piemēram, Latvija netiek klāt zināšanām, jo piesaistīt pasaules līmeņa mācībspēkus iznāk pārāk dārgi. Universitāte aptvertu visas valstis un ļautu īstenot manis jau vairākkārt pieminēto kompanjonāžu jeb pētnieku un sava amata meistaru sadarbības tīklu, kurā valda brīva zināšanu aprite un notiek ne tikai zināšanu, bet arī vērtību nodošana no paaudzes uz paaudzi.

Tā ir absolūti kristīga ideja… ne jau reliģiskā nozīmē… Bet jautājums, vai mēs esam spējīgi uz kaut ko tādu?

Mēs esam, un atbilde ir mūsu spējā paš­organizēties. Mēs esam visnotaļ spējīgi pašu spēkiem rast risinājumu sarežģītiem jautājumiem, pašu spēkiem, bez starpniekiem, kopīgi rast piemērotāko sabiedrības organizācijas veidu. Tieši pašorganizācijai mēs pievērsāmies latviešu–franču mākslinieku “intelektuālajā meditācijā Da.zA-2”, kas piedzīvoja pirmizrādi šogad septembrī Liepājā Dzejas dienās. Gribu teikt, ka mākslai jaunas sabiedrības organizācijas meklējumos ir izšķirīga loma, jo tā spēj piedāvāt jaunu valodu, jaunu mūziku, jaunu pasaulskatījumu.

Vēlos arī akcentēt vārdu “kopīgi”. Jūs zināt vācu filozofu Peteru Sloterdaiku. Viņš ir attīstījis “ko-imunisma” konceptu. Tas nozīmē, mums jābūvē tilti vienam uz otru, mums nevajag baidīties no otra; mums jāizveido “pašimunitāte”, kas ļautu reaģēt uz citiem pozitīvi un tikt galā ar “vīrusu”, kas izpaužas kā “nespēja atbalstīt otru”. Sloterdaiks aicina uz dažādību un uzskata, ka mums ir jāatrod veids, kā atbalstīt vienam otru.

Atgriežoties pie Jūsu priekšlikumiem, it īpaši par “sociālo vienotību”, jāteic, ka tie ir ļoti praktiski, jo šobrīd mēs, Eiropa, vainojam starptautisko sabiedrību, ka tā nepalīdz Sīrijai. Es domāju, ka māksliniekiem, dzejniekiem, domātājiem ir jārīkojas un varbūt, ja cilvēki vienkārši nopērk biļetes un masveidā ierodas pie Sīrijas robežām vai Maskavas Sarkanajā laukumā…, tādējādi skaidri pasakot, ka mēs vēlamies izbeigt šo karu… Vai tas nepalīdzētu?

Daniels Konbendits jau aicināja Fransuā Olandu doties, ja nemaldos, uz Homsu [Sīrijā. – I. S.]. Taču es domāju, kamēr mums nav “rīcības shēmas”, kamēr neesam tikuši vaļā no koloniālas attieksmes, mēs nevaram braukt.

Tas, ko mēs arī varam darīt, ir teikt Putinam, ka mēs neturpināsim sarunas ar Krieviju par enerģijas piegādēm, ja netiek apturēts karš. Sīrijā būtu jāmēģina izveidot multietniskumā un multireliģijās balstītu pārvaldību un jāaicina Pareizticīgā baznīca, Romas pāvests, civilais un militārais, valsts un privātais sektors palīdzēt, lai nonāktu pie šādas pārvaldes tā vietā, lai ļautu Sīrijai sadalīties vairākās sastāvdaļās.

“Tiesības dzīvot kopā” atšķiras no līdz šim zināmajām cilvēka jeb indivīda tiesībām un arī no pilsoņa tiesībām. Manā ieskatā, mums vispirms ir jābūt “pasaules pilsoņiem”. Pasaules pilsonība nozīmē visaptverošu skatījumu. Ja mēs runājam par Eiropas Savienības amatpersonām, es domāju, ka viņi ir Eiropas, bet ne pasaules pilsoņi. Kā ir iespējams diskutēt ar cilvēkiem, kuri nejūt atbildību par pasauli? Tas ir jūsu iepriekšminētais “kristīgums” – Jēzus nejutās atbildīgs tikai par Palestīnu, bet gan par visu pasauli.

Paldies Kristīnei Našeniecei par atbalstu sarunas tapšanā.