Kādai būtu jābūt Eiropas atbildei uz Alepo, kas ir bijusi un joprojām ir humāna katastrofa cilvēces acu priekšā? 12
Vajadzētu steidzami definēt Eiropu kā atšķirīgu no Krievijas un ASV, izveidojot tādu Eiropas attieksmi, kas nav koloniāla. Es to saku tāpēc, ka mēs nevaram sekot Apvienotās Karalistes egoistiskajam redzējumam, bet gan kopā ar Apvienoto Karalisti būtu jāizvērtē koloniālisms. Francijai, Vācijai, Itālijai, Lielbritānijai ir liela atbildība par situāciju Āfrikā, Tuvajos Austrumos, jo tās lēma par robežām, sajauca kopā tautas… Koloniālā attieksme ir jāmaina. Krievijas attieksme, starp citu, ir koloniāla, jo to interesē resursu piegādes. Kad pienāks laiks lemt par to, kā pārvaldīt Sīriju, tā būtu jāveido par dažādībā balstītu valsti. Būtu jāpalīdz Sīrijai izveidot līdzīgu valdību kā Libānā, kas, lai arī nav perfekta, balstās dažādībā.
Vēl ir iespējama pieeja, ko es sāku attīstīt savās pirmajās grāmatās un šobrīd turpinu savā jaunākajā darbā, proti, veidot “sociālas vienotības” – pietiekami plašas telpas, kas vienotu pasauli. Eiropas Savienība taču ir vērsta uz nevienlīdzību izlīdzināšanu un miera nodrošināšanu, to var uzskatīt par vairāk vai mazāk sekmīgu “konverģences mašīnu”, un līdz ar paplašināšanās politiku tā jau šobrīd sniedz ieguldījumu pasaules nevienlīdzību mazināšanā. Tieši Eiropa varētu šodien piedāvāt pasaulei pilnīgi jauna veida “paplašināšanos”, jaunu pasaules koncepciju (ko pat nevar saukt par paplašināšanos) – veidot “sociālu vienotību” ar Āfrikas, Tuvo Austrumu reģionu, iesākumā vienojot Eiropu un tās Āfrikas un Tuvo Austrumu zemes, kas atrodas Vidusjūras krastos. Saprotams, ka šajā “vienotībā” visas valstis būtu vienlīdzīgas.
Kā Jūs iedomājaties šīs “vienotības” darbību? Vai tā būtu kopīgās vērtībās balstīta? Vai tai būtu arī ekonomiskā dimensija?
Jāteic, ka 80. gados mēs vēl nebaidījāmies no vārda “plānošana”… Tikai es vēlējos iet soli tālāk par toreizējo Eiropas Komisijas komisāru Klodu Šesonu, proti, ne tikai kopīgi plānot, bet arī kopīgi īstenot un strādāt, viens otru papildinot. Tas nozīmēja attīstīt kosmopolītismu, atvērt mūsu universitātes bijušo koloniju iedzīvotājiem, nevis uzskatīt bijušās kolonijas par apakšuzņēmējām, kā dažkārt mēdz uztvert arī Latviju – tikai kā lēta darbaspēka zemi. Tas nozīmēja strādāt un darboties kopā kā līdzīgs ar līdzīgu, atmetot koloniālismu.
Diemžēl Klods Šesons savu dzīvi beidza traģiski, nonākdams izolācijā, jo viņa idejas netika saprastas. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī dažu labu citu augsta ranga Eiropas Komisijas amatpersonu.
Vai tiešām Šesona idejas netika saprastas un virzītas? Vai pēc 80. gadiem nebija diskusijas par “vienotības” veidošanu?
Netika virzītas, tāpēc ka mēs atvērām durvis globālistiem un populistiem… Globālisti aizstāvēja brīvu konkurenci starp attīstītajām un nabadzīgākajām valstīm, savukārt populisti pauda viedokli, ka “migranti” ēd mūsu maizi un sociālās drošības sistēma kalpo ieceļotājiem, nevis vietējiem. Cilvēki tika sadalīti divās savstarpēji konkurējošās kategorijās [vietējos un iebraucējos. – I. S.], kas ļāva samazināt darbaspēka izmaksas un, starp citu, palielināt arī bezdarbu. Ja mēs būtu spējuši paust citu viedokli un pretoties globālistiem un populistiem, būtu vairāk darba vietu, lielākas iespējas risināt jautājumus kopīgi, bez konfliktiem, tad arī nebūtu bijis “arābu pavasaru” un vēlēšanu iznākums ASV, visticamāk, būtu bijis citāds, nebūtu noticis arī neproduktīvais referendums Apvienotajā Karalistē un nebūtu arī bijis nepieciešams aicināt Merkeli glābt situāciju.
