Eiropa vispirms? 0
Bulgārija, kura Eiropas Savienībā tika uzņemta 2007. gadā, bet nav ne Šengenas, ne eirozonas valsts, bija gatavojusies savai pirmajai prezidentūrai ES Padomē ļoti nopietni. Sofijas izvirzītais “3K princips – konsenss, konkurētspēja un kohēzija” un sauklis “Esam stipri vienotībā” ļāva aptvert visai plašu tēmu loku.
Balkānu motīvi
Pēc ilgāka pārtraukuma Sofijā 17. maijā notika ES un Rietumbalkānu samits. Tajā pieņemtajā deklarācijā vēlreiz uzsvērts, ka ES “viennozīmīgi atbalsta Rietumbalkānu Eiropas perspektīvu”. Eiropas Komisija bez jebkādām garantijām izvirzījusi 2025. gadu par orientieri kādas reģiona valsts pievienošanai ES, taču pretendentu sagatavotības pakāpes ir visai atšķirīgas.
Albānija un Melnkalne nesen uzņemtas NATO, ko var uzskatīt par zināmu atbilstības rādītāju. Serbija, kura afišē savu draudzību ar Maskavu, tomēr uzlūko “Eiropas perspektīvu” par galveno un diezgan mērķtiecīgi cenšas tai pielāgoties. Bet viens no atšķetināmajiem mezgliem ir Kosova, kuras neatkarību neatzīst ne tikai Serbija, bet arī piecas ES valstis, un tagadējo politisko aktualitāšu jeb Katalonijas separātisma centienu kontekstā sevišķi noraidošu pozīciju ieņem Spānija. Tāpēc Sofijas deklarācijā tika pausta vienīgi vispārējā ES nostāja, un tādējādi toreizējā Spānijas premjera Rahoja paraksts neparādījās līdzās Kosovas valdības galvas parakstam.
Reģionu tiecas ietekmēt arī Turcija, kas formāli skaitās ES kandidāte, taču realitātē ietur autoritārā premjera Erdogana nosprausto valsts islamizācijas un pilsoniskās sabiedrības apspiešanas kursu. Novērotāji atzīmē Turcijas, reliģisko, biznesa un arī politisko saišu nostiprināšanos sevišķi Kosovā un Bosnijā un Hercegovinā. Apstāklis, kas acīmredzami neveicina minēto valstu tuvināšanos eiropeiskajām vērtībām.
Galvenais notikums Balkānu mezglu šķetināšanā tomēr bija nevis Sofijas samits, bet gan Skopjes un Atēnu beidzot rastais kompromiss: valsts, kuras pagaidu oficiālais nosaukums ir Bijusī Dienvidslāvijas Republika Maķedonija, bet kura pati dēvējas par Maķedonijas Republiku, turpmāk sauksies Ziemeļmaķedonijas Republika. Tas gan izraisa noteiktu aprindu protestus un pretestību. Valsts parlaments 19. jūnijā ratificēja abu valstu vienošanos, bet Maķedonijas prezidents atteicās to parakstīt. Tomēr, ja izdosies šos šķēršļus pārvarēt un ja pilsoņu vairākums referendumā nobalsos “par”, tad pavērsies ceļš uz gandrīz garantētu valsts nākotni Ziemeļatlantijas aliansē un varbūt arī Eiropas Savienībā.
Tirdzniecības kara ēna
Vairums “Eiropas perspektīvu” saskatošo valstu, izņemot Serbiju, to saista ar piederību plašākai eiroatlantisko vērtību kopībai. Jeb, citādi izsakoties, paļāvību uz ES un Vašingtonas sadarbību, kurai nākas izturēt nopietnāko pārbaudi kopš aukstā kara beigām. Tas lielā mērā ir saistīts ar ASV prezidenta Donalda Trampa attieksmi. Viņa lēmumi par ASV izstāšanos no Parīzes t. s. klimata vienošanās un t. s. Irānas kodolvienošanās, kā arī tikpat vienpersoniski noteiktie muitas tarifu paaugstinājumi importa tēraudam un alumīnijam krietni sarežģī attiecības.
Pēdējā pusgada laikā spriedze ir tikai pieaugusi – sarunu ceļā rast izlīgumu muitas tarifu lietā nav izdevies, un tas, kā zināms, noveda pie ES atbildes soļiem, kuri sāk iespaidot arī amerikāņu uzņēmumus. Par ko liecina “Harley-Davidson” lēmums pārcelt daļu ražošanas jaudu ārpus ASV, lai izvairītos no paaugstinātajām ievedmuitām un saglabātu pozīcijas Eiropas tirgū. Baltajā namā, protams, uztvēra ziņu ar nepatiku. Pagājušās nedēļas nogalē Tramps kārtējo reizi atgādināja savu nodomu celt ievedmuitas līdz divdesmit procentiem arī Eiropas automašīnām. Vēl tiek gaidīti tirdzniecības ministra Vilbura Rossa atzinumi (jūlijā vai augustā), taču tā drīzāk ir tīrā formalitāte. Ņemot vērā, ka automobiļu ražotāju produkcija veido 10% no ES un ASV kopējās preču aprites, sekas varētu būt ekonomiski un sociāli smagas.
Migrācijas krīzes atbalss
Kaut arī Bulgārijas prezidentūra jau sākotnēji bija apņēmusies panākt dalībvalstu konsensu jeb vienprātību, “uzlabojot ES pilsoņu drošību un efektīvi pārvaldot imigrāciju”, neviens, protams, neparedzēja, ka šī tēma galu galā aizēnos breksita procesu. Nelegālās imigrācijas apkarošana bija viens no galvenajiem lozungiem Itālijas parlamenta vēlēšanās, kur panākumus guva populistiskā “Piecu zvaigžņu kustība” un galēji labēji ietonētā “Līga”, un abām pat izdevās sastādīt valdību. Tās atteikums ielaist Itālijas ostās kuģi “Aquarius” ar 629 Vidusjūrā izglābtajiem bēgļiem gan sacēla pamatīgus viļņus telpā, taču bija savā ziņā likumsakarīgs un nebūt ne pārsteidzošs.
Ko gluži nevarētu teikt par Vācijas iekšlietu ministra Kristīgi sociālās savienības jeb CSU līdera Horsta Zēhofera teju ultimatīvo prasību kanclerei Angelai Merkelei rast līdz jūnija beigām risinājumu robežu šķērsojošo imigrantu pienācīgai kontrolei un nelegāļu izraidīšanai. Zēhofers, kuram rūp rudenī paredzētās Bavārijas federālās zemes vēlēšanas, jau agrāk paudis no kancleres atšķirīgu nostāju, un Eiropā viņa domubiedri ir Austrijas (nākamās ES prezidējošās valsts) kanclers Sebastians Kurcs un Itālijas iekšlietu ministrs Mateo Salvīni. Tādējādi spiedienam tiek pakļauti ne vien Vācijas kristīgo bloks jeb CDU–CSU un valdība, bet arī Eiropas Savienība un tās darba kārtība.
Tendences likās iedrošinošas. Saskaņā ar Starptautiskās migrācijas organizācijas datiem, 2015. gadā, kad bēgļu krīze izpaudās visasāk, Eiropā nonāca apmēram 1,5 miljoni cilvēku, 2016. gadā – 390,4 tūkstoši, 2017. gadā – 186,8 tūkstoši, bet šogad paguvuši ieceļot pāri par 51 tūkstoti. Šī dinamika, iespējams, nomierināja atbildīgās amatpersonas, bet ne Itālijas vēlētājus un pārējos Vidusjūras piekrastes eiropiešus, kuri saskaras ar jau uzņemto bēgļu masām, kas turklāt turpina pieaugt.
Migrācijas problēmu apspriešanai tika veltīta īpaša sešpadsmit valstu vadītāju sanāksme 24. jūnijā Briselē, ko Merkele nodēvēja par konsultatīvu tikšanos. Tas bija mēģinājums saskaņot pozīcijas pirms 28. – 29. jūnija ES samitā izskatāmā rīcības plāna. Visi ir vienisprātis par nepieciešamību nostiprināt ES ārējo robežu, par to, ka patvēruma prasītāju lietas jāizskata operatīvāk, ka šajā izvērtējumā ekonomiskie migranti būtu nošķirami no tiem, kuriem pienākas starptautiskā aizsardzība un ka personas, kam tā nepienākas, ātrāk jāizraida. Ir izteikts priekšlikums veidot īpašas imigrācijas pretendentu pulcēšanas “platformas”, bet pastāv jautājumi un šaubas par to izvietojumu un praktiskajām iespējām. Un, kā prognozēja Merkele, “diemžēl Eiropadomē mēs nevarēsim pilnībā atrisināt migrācijas problēmu. Lūk, tāpēc būs divpusējas un trīspusējas vienošanās…”. Citiem vārdiem, vēlamā, bet arvien izpaliekošā “Eiropas vienotā atbilde” vēl prasīs daudz pūliņu un galvassāpju.
Vienmēr neskaidrā nākotne
To pašu var sacīt par ES daudzgadu finanšu shēmas (2021. – 2027.) apstiprināšanas perspektīvām. Eiropas Komisija maija sākumā nāca klajā ar savu uzmetumu (1,1% no IKP jeb 1,28 triljoni eiro), kas, ievērojot donorvalsts Apvienotās Karalistes gaidāmo aiziešanu, tomēr paredz kopējā apjoma pieaugumu. Komisijas priekšlikumā iekļautas arī dažas uzkrītošas akcentu pārbīdes, piemēram, samazinātas subsīdijas lauksaimniekiem. Priekšā vēl sīva tielēšanās.
“Aquarius” likstas un Zēhofera demaršs nobīdīja otrajā plānā kancleres Merkeles un Francijas prezidenta Emanuela Makrona tikšanos Mesebergas pilī Berlīnes apkārtnē. Tikšanos, kura bija iecerēta ne vien kā ierastā pirmo vijoļu saskaņošana pirms ES samita, bet arī kā mediju uzmanības centrā esošs notikums. Ievērojams ar to, ka Merkele beidzot skaidri vai vismaz puslīdz skaidri pauž piekrišanu Makrona ierosinātajām ES reformām, savukārt Francijas prezidents pieslejas kancleres tēzei par Eiropas likteņa ņemšanu savās rokās (ja reiz uz Vašingtonu vairs nevar īsti paļauties), ko apliecinātu, piemēram, paziņojums par jaunām kopējām iestrādēm bruņojuma ražošanā. Taču aktualitātes piespieda pievērsties galvenokārt kam citam. Izskanēja gan arī atbalsts idejai par eirozonas budžetu un par Eiropas Stabilitātes mehānisma pārveidošanu Eiropas Valūtas fondā, taču viss sacītais bija vispārēju jau dzirdētu frāžu līmenī, tāpēc neizklausījās sevišķi pārliecinoši.
Eiropieši ir pieraduši pie vērienīgi zīmētu nākotnes vīziju nenoteiktības. Viņi rēķinās ar to, kas ietekmē – sarežģī vai atvieglo – ikdienu (tostarp 25. maijā spēkā stājušos Vispārīgo datu aizsardzības regulu), tomēr arvien uzstājīgāk tajā ielaužas arī globālās problēmas un it īpaši kavēšanās tās risināt. Jo arī uz Eiropas Savienību attiecas sentence – ja jūs nenodarbojaties ar politiku, tad politika nodarbojas ar jums.
