Šis karš būs Putina beigas, ar pārliecību saka uzņēmējs un mecenāts Vilis Vītols sarunā “Mājas Viesim” 45
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Lai saprastu Krieviju, jāzina arī tās pagātne, ir pārliecināts Vilis Vītols, kuram nupat angliski iznākusi grāmata par kaimiņvalsts vēsturi un šodienu. Izdevumā, kurš iesiets asinssarkanos vākos, Vladimiru Putinu viņš nosauc par jauno fīreru. Vai kādam tas vēl nav saprotams?
Par spīti karam Ukrainā, daudzi eiropieši no sapņojuma par draudzīgu un izdevīgu Krieviju mostas lēnām, uzskata autors, tāpēc arī tapis uzlabots angļu valodas izdevums, kurā trešdaļa veltīta austrumu kaimiņa režīmiem. Viņš atgādina par Jāņa Briesmīgā valdīšanas paņēmieniem, no kuriem mācījušies nākamie cari un imperatori, ieskaitot Putinu, katram ļaundarībās pieliekot savu artavu. Piemēru par dusošo princesi Eiropu, kas jāmodina, kā grāmatas priekšvārdā raksta Sandra Kalniete, netrūkst.
Ar Vili Vītolu tiekamies viņa vecātēva būvētajā koka namā Rīgā, Lāčplēša ielā, kur pie durvīm neliela plāksnīte “Vītolu fonds”. Divstāvu namā atrodas arī Vītolu ģimenes holdinga un Kokneses fonda birojs.
Karš Ukrainā ir parādījis Putina Krievijas patieso seju, tāpēc man pat grūti iedomāties, ka kādam tas vēl nav atvēris acis?
Viens otrs ir pamodies, bet ņemsim par piemēru Francijas prezidentu Makronu, kurš zvanīja Putinam vienu, divas un nezin cik reizes, domādams, ka spēs mainīt viņa uzskatus vai pierunās viņu. Joprojām daudzi eiropieši nesaprot un neko negrib saprast par Krieviju. Latvijā manam labam draugam Markam Federam no tēva puses ir radi Vācijā – kad ar viņiem runājot, varot slims palikt! Paņēma vairākas šīs grāmatas, lai uzdāvinātu.
Vācijā ir ļoti izplatīta doma, ka vācieši nedrīkst bruņoties, jo tad kaimiņi paliekot nervozi. Tur ir sava taisnība, ja skatāmies vēsturiski, jo Vācija ir bijusi ļoti kauslīga, bet šodien tā no viena ekstrēma, kas bija Hitlera Vācija, ir aizgājusi otrā ekstrēmā kā militāri nevarīga valsts, kas ilgus gadus aizsardzībai tērēja tikai vienu procentu no iekšzemes kopprodukta. Tas ir tikai viens no bijušās kancleres Angelas Merkeles “panākumiem”.
Cik daudz eiropiešos ir naivuma, cik – aprēķina? Varbūt Makrona rīcību vadīja citi iemesli, par kuriem mēs nezinām?
To mēs nevaram zināt, tomēr šķiet, ka ir arī naivums un neizpratne, bet galvenais – vēlme Krievijai pielabināties.
Es teiktu – pielīst.
Tiem, kam ir ekonomiskās intereses, un tādu ir daudz, īpaši Vācijai, tā ir zināmā veidā pielīšana.
Vai grāmatas saturā ir kādi papildinājumi, salīdzinot ar latviešu izdevumu, kas iznāca 2016. gadā?
Grāmatas saturs ir tāds pats kā latviešu valodā, izņemot divas lappuses, kurās pieminu Vācijas kanclerus – Šrēderu un Merkeli. Man ir aizdomas, ka viņi varētu būt Krievijas aģenti. Jau Bībelē rakstīts – pēc viņu augļiem jūs zināsit, kas viņi ir. Par Šrēderu, kas atklāti iesaistījies Krievijas gāzes biznesā, vispār nav vērts runāt – viņa laikā uzbūvēja “Nord Stream 1” gāzes vadu*, savukārt “Nord Stream 2” tapa Merkeles laikā. Viņa ir darījusi ļoti daudz ko, lai vājinātu Vāciju, kas Eiropai ir ļoti svarīga valsts, varbūt pat pirmā. Piemēram, 2014. gadā Merkele bez jebkādas kontroles ielaida Vācijā vienu miljonu musulmaņu. Sistemātiski piespieda atteikties no atomspēkstacijām. Atceros, neilgi pirms viņas aiziešanas no politikas televīzijas raidījumā “Panorāma” rādīja, kā tiek uzspridzināta viena vāciešu atomelektrostacija – drošs paliek drošs, lai nevarētu atkal iedarbināt. Ļoti aizdomīga ir Merkeles biogrāfija, jo pēc Otrā pasaules kara beigām divi ar pusi miljoni vāciešu aizbēga no krievu okupētās zonas uz Rietumu okupētajām, galvenokārt amerikāņu un angļu, turpretī viņa ar saviem vecākiem no Rietumvācijas pārcēlās uz Austrumvāciju. Merkeles tēvs bija viens no kreisi noskaņotiem luterāņu mācītājiem ar iesauku Sarkanais. Austrumvācijā viņa darbojusies divās bērnu un jaunatnes komunistiskajās organizācijās, kur bijusi ļoti aktīva tieši propagandas jomā.
Latviski izdotajā grāmatā jums ir arī pareģojums, kas diemžēl nepiepildījās, ka pēc Krimas Putins neies tālāk.
Rakstīju, ka bez konflikta neiztikt, taču nedomāju, ka tas notiks tik ātri un šādā veidā. Atzīšos, vēl 23. februārī domāju, ka Putins ar atklātu karu neiebruks Ukrainā, jo tā Krievijai būtu ļoti liela kļūda, kas sāk pierādīties. Jau tagad tā ir zaudējusi 40 tūkstošus karavīru.
Par saviem cilvēkiem Putinam maza bēda, sevišķi no nomalēm, no kurienes savāc armijai “lielgabalgaļu”, jo atkal babi naražajut – sievas sadzemdēs…
Putins ir izdarījis kļūdu, un šis karš būs viņa beigas.
Jautājums, cik ilgi karu spēs izturēt ukraiņi?
Ja viņiem piegādās ieročus, izturēs ļoti ilgi. Vēl gruzd vecais ienaids pret krieviem, kuri ukraiņu tautai gadu simtiem ilgi ir drausmīgi darījuši pāri, kas nav aizmirsts. Ne tikai holodomora laikā, kad badā nomērdēja miljoniem ukraiņu, bet arī agrāk. Tagad viņi Ukrainu atkal burtiski izposta, tas ir noziegums, un es nezinu, kurš maksās par šīm kara sekām.
Vai palīdzība Ukrainai pienāk pietiekami?
Ukraiņiem palīdz, lai viņi nezaudētu karu, bet arī – lai to neuzvarētu. Kaut vai dažādas distances raķetes – viņiem joprojām nepiegādā tādas, ar kurām varētu iznīcināt krievu karakuģus Melnajā jūrā.
Daži novērotāji ir izteikuši iespēju, ka NATO, kur dominē ASV, tiek meklēts risinājums, lai novājinātu krievu armiju. Ja karš turpināsies uz vienas un otras puses spējām saražot ieročus un munīciju, tad agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad Krievija vairs nevarēs izturēt.
Kā ar Ķīnas palīdzību?
Ķīna noskatās, kas varētu notikt, ja tā uzbruktu Taivānai. Ķīniešiem būtu daudz izdevīgāk stāvēt amerikāņu nekā krievu pusē, jo Amerika ir viens no viņu lielākajiem tirgiem. Ja tas pēkšņi tiktu nogriezts, tas ļoti iespaidotu ekonomiku.
Kas jādara ar Krieviju, kura karā būs zaudētāja?
Viens no manas grāmatas vēstījumiem – Krievija ir jāsadala, jo tā ir nepārtraukts karu perēklis. Tāda tā ir bijusi 500 gadus un arī nemainīsies.
Krieviem palīdz vienota ideoloģija, ka viņi grib būt pasaules varenākā valsts, pasaules valdnieki, balstoties arī uz savulaik mūka Filofeja pareģojumu, ka divas Romas ir kritušas, trešā, ar kuru domāta Krievija, – stāv, ceturtās nebūs, taču krieviem nav tādu resursu, lai šis pareģojums piepildītos.
Esmu pilnīgi pārliecināts, ka ne Latvijā, ne arī citās NATO valstīs Krievija neiebruks, jo nevar to atļauties, tāpēc ka NATO valstu spēja saražot ieročus, munīciju u. c. ir 30 reizes lielāka nekā Krievijai. Uzvarēt karu pret NATO tai ir neiespējami.
Savā valstī Putina vara tā piegriezusi skrūves un tāpat sankciju dēļ daudzi bēg no Krievijas, arī uz Latviju, kur patvērumu atraduši ap 200 žurnālistu. Drošības iestādes brīdina, ka tas varētu būt apdraudējums valstij. Pirms nedēļas pēc Krievijas neatkarīgās TV programmas “Doždj” intervijas ar Rīgas mēru Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis to nosaucis par Krievijas propagandas mediju, kura pozīcija daudzos jautājumos ir pretrunā ar Latvijas un Ukrainas interesēm. Cik plaši mēs durvis varam turēt vaļā?
Es vispār nevērtu vaļā, arī žurnālistiem, jo nevaram būt droši, kas ir cilvēka galvā. Atkal jāsaka, ka tikai pēc darbiem redzams, kas kurš ir.
Lai gan esam NATO, tas vēl nenozīmē, ka nebūtu jāstiprina valsts aizsardzība arī pašu spēkiem. Kā vērtējat regulāras armijas ideju?
Tā būtu jāveido. Vai obligātais karadienests ir daži mēneši, gads vai divi, par to nevaru spriest. Ja tāda gudra valsts kā Izraēla to ieviesa, tad tas ir bijis nepieciešami.
Man tēvs, kurš bija gājis cauri 20. gadu obligātajam karadienestam, to ļoti atbalstīja tāpēc, ka norūda jauniešus, veido uzticību pret valsti un armiju, audzina patriotismu.
Kāda ir jūsu kara pieredze?
Man pašam – nekādas, bet vectēvs Vilis Vītols bija iesaukts Krievijas cara armijā un pēc tam piedalījās Rīgas aizstāvēšanā pret Bermontu. Dzīvoja viņš šajā Lāčplēša ielas mājiņā, tolaik mans tēvs bija ļoti slims, un ome vectēvam teica, ka viņš nedrīkst iet karot un pamest viņu vienu ar slimu puiku, tāpēc aizslēdza durvis. Tomēr vecaistēvs izlēca pa logu un devās aizstāvēt Rīgu.
Nāk vēlēšanas, kādi ir jūsu kritēriji, lai balsotu par vienu no sarakstiem?
Pirmais ieteikums – jāiet vēlēt, jo no tām balsīm, kas netiek nodotas, daļa aiziet arī Latvijas ienaidniekiem. Kad saka, ka nav par ko balsot, tās ir muļķības! Ja visi tik slikti, balsojiet par mazāko ļaunumu. Otrs – nedrīkst balsot par mikropartijām, jo tā ir pazaudēta balss, kā arī par oligarhiem un tādiem politiķiem, kas pierādījuši sevi kā negatīvus elementus, kas lēkā no vienas partijas uz otru vai ir proputiniski elementi.
Nez vai kādā demokrātiskā valstī ir kāda partija, kas valsts vadītāja amata kandidātam izvirzītu par smagiem koruptīviem noziegumiem notiesātu personu (pirmās instances tiesā), kā to darīja ZZS ar Aivaru Lembergu, taču ne mazāka nejēdzība ir tādas personas kā Tatjana Ždanoka atrašanās Eiropas Parlamentā. Kā ar šiem absurdiem lai tiek galā?
Tas ir absurdu absurds, jums taisnība. Tatjana Ždanoka manā sarakstā, par kuriem nav jābalso, būtu minama pirmajā vietā. Tas ir piemērs, kas apliecina, ka ir jautājumi, kur demokrātija ir zaudējusi veselo saprātu. Tādai Ždanokai būtu jāatņem pavalstniecība un jāizraida no Latvijas. Ja izraidītu kādus 20 cilvēkus, kas darbojas pret Latviju, citi nomierinātos. Tagad daudzi no krieviskajiem elementiem uzvedas ļoti bravūrīgi, bet viņi tikai sūdzas un neviens negrib braukt projām, jo dzīve te ir simtreiz labāka, nekā būtu Krievijā.
Tomēr par vislielāko apdraudējumu latviešu nācijai uzskatu demogrāfijas jautājumu, tāpēc vēlēšanās jābalso par tādiem politiķiem, kas aizstāv tā risināšanu. Man ir ļoti nopietnas bažas gan par to, ka Latvijā katru gadu izmirst skaitliski tik cilvēku, cik veselā mazpilsētā, gan arī mūsu politiskās elites bezdarbību, jo jautājums ir risināms! Vajadzīgi nopietni pabalsti, izglītojoša kampaņa, lai jauni cilvēki saprot, ka nevar ļaut mūsu tautai pazust. Arī pagodināšana ir vajadzīga, uzskatu, ka daudzbērnu māmiņai vairāk pienākas Triju Zvaigžņu ordenis nekā daudziem citiem, kam tie tiek piešķirti.
Kad netālu notiek karš, cilvēki var padomāt, vai šis ir drošākais laiks bērniņam?
Tas nav arguments. Paskatieties uz Ukrainu, kur sievietes un bērnus sūta uz drošākām vietām. Kad redzu pa ielu ejam jaunu pāri ne ar bērniem, bet sunīti siksniņā, man sažņaudzas sirds.
Problēma nav jauna, pats kādu laiku bijāt politikā, runājāt ar politiķiem – kas par vainu, vai viņiem tas nav skaidrs?
Atbalsts demogrāfijai ir ilgtermiņa pasākums, bet politiķiem domāšana ir uz četriem gadiem. Šāds jautājums nenes balsis, labāk solīt naudu pensionāriem, kuri ir aktīvi balsotāji. Man nekas nav pret pensionāriem, jo pats tāds esmu, bet ir pēdējais laiks parūpēties par tautas nākotni.
Arī jūs esat teicis, ka krīzes rada iespējas, kādas tās ir tagad?
Iespējas ir uzņēmumiem, kas risina enerģētikas problēmu, piemēram, firmas, kas uzstāda saules baterijas, būvē vēja parkus. Ja spēj krīzē piedāvāt risinājumu, tā ir lielā izdevība.
Un, protams, mums ir vajadzīga atomelektrostacija. Kad strādāju “Latvenergo” padomē, man bija sarunas ar enerģētikā zinošiem cilvēkiem, kas atzina, ka visām trim Baltijas valstīm ideāls risinājums būtu kopīga atomelektrostacija Ignalinā. Parēķināju, ka būs dārgi, bet iespējami. Tas būtu desmit gadu projektēšanas un būvniecības process. Cilvēki maldās, domājot, ka atomenerģija ir kas briesmīgs. Tā patiesībā ir viszaļākā no visiem veidiem, kā iegūt enerģiju, izņemot hidroelektrostacijas.
Karš Ukrainā rāda, ka atomelektrostacija kļūst par ļoti draudīgu objektu, un Eiropas Zaļais kurss enerģētikas sadaļā nerunā par atomenerģiju. Vai mums nepietiktu ar vēju, sauli un ūdeni?
Par to es jums nevaru atbildēt. Viena no kļūdām, kas ir pieļauta, ka neuzbūvējām sašķidrinātās gāzes termināli. Esmu pārliecināts, ka arī atomspēkstacijas jautājums tika sabotēts – pirksim gāzi no Krievijas, iznāk lētāk. Par atkarību nedomāja.
Ko lai dara cilvēks, kuram apkures rēķins uzskrējis trīskārt un vēl lielāks?
Valdībai ir palīdzības plāns.
Ar aizņemtu naudu. Vai neslīkstam parādos?
Mūsu valsts parāds līdz šim ir bijis zems, ap 40% no iekšzemes kopprodukta, tagad tas ir uzkāpis, bet turas zem Eiropas Savienības noteiktajiem 60%. Citām valstīm tas ir milzīgs, Grieķijai – ap 200%, arī Itālijai ir liels, un pat konservatīvajai Vācijai pāri par 60%.
Kā šajos laikos klājas Vītolu fondam, kam aprit 20 gadu?
Pa šiem gadiem stipendijās ir izmaksāts 17,1 miljons eiro, izskoloti un beiguši augstskolu 4343 jaunieši. 98% no tiem palikuši Latvijā, un viņiem nav grūtību atrast darbu, jo ir labi mācījušies. Apmēram 20 jauniešu studiju laikā nav dabūjuši citu atzīmi kā desmit, 30% no visiem stipendiātiem vidējā atzīme ir virs deviņām ballēm. Šogad fonds atbalstīja 830 stipendiātus, kad sākām darbību, bija 50. Fondam ir apmēram 2300 ziedotāju, arī tādi, kas to dara katru gadu. No sākuma vairāk ziedojumu nāca no ārzemēm, tagad – no Latvijas. Vislielākie saņemti no Austrālijas latviešiem – Gunārs Šterns testamentā Vītolu fondam atstāja piecus miljonus Austrālijas dolāru, kāda kundze atstāja trīs miljonus ar noteikumu, ka viņas vārdu nedrīkst izpaust, Evertu ģimene noziedoja vienu miljonu. Vienmēr uzsveru, ka tas nav tikai Vītolu panākums, tāpēc jāpiemin mūsu lieliskā komanda ar vadītāju Vitu Diķi, viņas palīdzi Innu Rozenšteinu, kā arī Artūru Dzeni, kas vada grāmatvedību un vienlaikus seko fonda akciju portfelim.
Par Vītolu fondu jums mierīgs prāts?
Tā ir institūcija, kas darbosies ilgstoši un turpinās atbalstīt jauniešus. No ziedojumiem vienu daļu esam ievietojuši neaizskaramajā kapitālā, kas ir daļēji ieguldīts Latvijas valsts vērtspapīros, kad vēl bija pieklājīgi procenti, un daļēji – ļoti drošos akciju fondos.
Ar akcijām visādi gadās …
Man ar akcijām ir 20 gadu pieredze, varu teikt, ja saprātīgi rīkojas, tas ir samērā drošs veids, kā ieguldīt, vienīgi nedrīkst ļauties panikai un pārdot akcijas, kad nokritusies to vērtība. Akcijas nedrīkst pirkt uz kredīta, jo vērtības krituma gadījumā šo naudu var pazaudēt.
Kā ar bitkoiniem?
Turos pa gabalu no bitkoiniem, ja ar to var nopelnīt naudu, lai to dara citi.
Vecumdienās ļaudis vairāk mēdz gremdēties atmiņās, izvētīt, kas padarīts, kas paliks pēc viņiem. Vai arī jūs par to domājat?
Vienīgā vērtība, kas paliek pēc mums, ir mūsu bērni. Protams, izņemot ļoti nedaudzus cilvēkus – kādus izcilus valstsvīrus, svarīgu izgudrojumu autorus – zinātniekus, komponistus, māksliniekus u. c., kad vēsturē paliek viņu vārdi.
Tad jau paliek arī darbi.
Piekrītu, ka darbi arī paliek.
Par kuriem līdzās pieminētajam Vītolu fondam jūtaties lepns?
Venecuēlā kopā ar tēvu uzbūvējām kādas 100 dzīvokļu ēkas un ofisus, tie tur palika.
Latvijā izveidojāt Māras banku.
Nožēloju, ka pārdevām, jo pakļāvos kārdinājumam, kad piesolīja lielo naudu. Tas notika pirms 2009. gada krīzes, kad viss gāja uz augšu, bet krīzi es negaidīju. Finansēs pareģot nākotni ir neiespējami, ja kādam tas izdodas, tā ir laimīga sagadīšanās. Skatos uz banku speciālistiem, kas dod padomus akciju tirgū, un neviens no viņiem nevar pateikt, kas būs nākotnē. Arī pirms krīzes visi teica, ka būs brīnišķīgi, cipari ies uz augšu, bet kas notika?
Bieži vien likteņi un vēsture ir atkarīgi no mirkļiem, kas nav pareģojami vai zināmi.
Kādi jūsu dzīvē bijuši liktenīgie mirkļi?
Tēvs brīvprātīgi pieteicās Latviešu leģionā, kad krievi tuvojās Latvijas robežai, bet mūs aizsūtīja projām, lai mēģinot nokļūt vistālākajā punktā no krieviem. Tikām līdz Austrijai. Viņš palika dzīvs un mūs atrada, citādi mana dzīve būtu pilnīgi cita. Otrs mirklis – mamma bija ļoti smagi slima, tika divas reizes operēta un palika dzīva. Trešais – 1944. gadā izbraucām no Latvijas ar kuģi, tolaik vairāki tika nogremdēti, bet mums paveicās. Man tolaik bija 13 gadi.
Un satikšanās ar Martu, kas kļuva par jūsu dzīvesbiedri un piecu bērnu mammu?
Nu, protams!
Intervijās pieminat, ka ar sievu sanāk arī padiskutēt…
Kā jau precētiem pāriem tas notiek, arī pastrīdamies, tikai jānotur korektas attiecības.
Kurš ir piekāpīgāks?
Droši vien es, bet Marta teiktu, ka viņa! Par lielām lietām nestrīdamies. Viņa piekrita, ka atgriežamies Latvijā, mums ir pieci bērni, un tas ir viņas lielais nopelns. Marta bija izstudējusi un sekmīgi strādāja zobārstniecībā, bet pienāca brīdis, kad ar bērniem netikām galā un viņa uzdeva darbu ģimenes labā. Bērnu audzināšanā galvenie nopelni ir mammai.
Nobeigumā gribu pajautāt par vēl vienu Latvijai nozīmīgu darbu – Likteņdārzu, kam ar kundzi esat vieni no iniciatoriem un jūs – arī labās gribas vēstnieks Kokneses fondā. Vai virzās veiksmīgi?
Likteņdārzam ir grūti vākt līdzekļus, jo saprotošākie atbalstītāji ir represētie, bet viņu paliek arvien mazāk. Pašlaik Kokneses fondam ir ļoti enerģiska vadītāja Sandra Kalniete. Viņa ir panākusi Saieta nama pabeigšanu, kuram būvniecība bija apstājusies līdzekļu trūkuma dēļ. 18. augustā notiks tā atklāšana.
Likteņdārzs uz mūžu mūžiem būs kā atgādinājums par Krievijas nodarīto postu mūsu tautai un zemei.
Mans mīļākais latviešu rakstnieks Uldis Ģērmanis grāmatā, kurā viņš apraksta savas leģionāra gaitas, kad atvadās no savas mammas un jokojas, beigās saka – ir pienācis brīdis pateikt kaut ko nopietnu – es neko neaizmirsīšu un nekad nepadošos!
Varētu papildināt ar Gunāra Astras aicinājumu – nekad nebaidīties!
To mūsu politiķiem vajadzētu atgādināt itin bieži, jo daudziem bailes no Krievijas ir iesēdušas zemapziņā. Bet viss pamazām mainās un iet uz labo pusi. Latvija ir un būs.
* “Nord Stream” ir 1220 km garš zemūdens cauruļvads, kas pa Baltijas jūras dibenu savieno Viborgas ostu Krievijā ar Greifsvaldes ostu Vācijā. Gāzes pārsūknēšana sākta 2011. gadā. Vienošanos par šī cauruļvada izbūvi 2005. gadā parakstīja Krievijas prezidents Vladimirs Putins un bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders.
Vizītkarte
Vilis Vītols
Uzņēmējs un mecenāts
Kopā ar ģimeni 1944. gadā dodas uz Vāciju, pēc tam – Venecuēlu.
Venecuēlas Centrālajā universitātē iegūst inženiera grādu, gadu studē ASV maģistrantūrā.
Ar tēvu Vili izveido projektēšanas biroju, kas 20 gados uzbūvē ap 100 dzīvokļu namu, biroju un veikala telpas.
Aktīvi darbojas trimdas latviešu sabiedriskajā darbā – Pasaules brīvo latviešu apvienības valdē, Latvijas Brīvības fondā u. c.
No 1992. līdz 1999. gadam pildījis Latvijas Republikas goda konsula pienākumus Venecuēlā.
1996. gadā ar ģimeni nodibina Māras banku.
1999. gadā pārceļas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
2002. gadā nodibina Vītolu fondu, kas piešķir stipendijas spējīgiem lauku jauniešiem studijām kādā no augstskolām Latvijā.
Ar dzīvesbiedri Martu ir Kokneses fonda dibinātāji, Likteņdārza izveides autori.
Darbojies partijā “Jaunais laiks”, strādājis VAS “Latvenergo”.
2003. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Ar dzīvesbiedri saņēmuši Cicerona Goda nosaukumu par Likteņdārza projektu un izglītības atbalstu, kā arī “U.S.–Baltic Foundation” 2010. gada balvu “Par ieguldījumu filantropijā”.
Ģimenē pieci bērni un 14 mazbērni.
