Uldis Šmits: Starptautiskā migrācijas organizācija nebeidz klāstīt, cik nepieciešami ir migranti 46
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ja atceramies, Eiropas Komisija pagājušajā mēnesī atteicās piešķirt naudu aizsargžoga izbūvei uz ES ārējās robežas ar Baltkrieviju. Aizbildinoties, ka tiesību akti to neparedz. Taču bija jaušama arī zināma politiska vai ideoloģiska attieksme, kad komisijas priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena piesauca Briseles jau “ilgstoši” pieņemto “nostāju”, kuras dēļ “finansējuma dzeloņstieplēm un mūriem nebūs”.
Lai gan viņa atzina Lukašenko režīma izvērsto nelegālo imigrantu masu virzīšanu uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežām par hibrīduzbrukumu. Tādējādi uzbrukums ir, bet kaut cik drošas infrastruktūras invāzijas apturēšanai nav. Protams, arī pašu robežvalstu nolaidības jeb nepietiekamo ieguldījumu dēļ.
Turklāt Putins un Lukašenko rīko šo hibrīdoperāciju ar paļāvību, ka migrantu tiesību aizstāvji vai, piemēram, ANO augstais komisārs bēgļu jautājumos drīzāk izdarīs spiedienu uz Eiropas Savienību, nevis sauks pie kārtības Minsku, kas būtu diezgan bezcerīgi.
Tā savā ziņā ir diktatūru priekšrocība – tām neviens pārlieku neuzbāžas ar tamlīdzīgām prasībām. Minētie tiesību aizstāvji parasti uzskata par stipri otršķirīgu to, kādā ceļā nelegālie imigranti nonāk no t. s. izcelsmes valstīm līdz t. s. galamērķa valstīm.
Ciniski pieejot, var pat sacīt, ka Baltkrievijas specdienesti ir iezīmējuši jaunu drošu maršrutu, lai visi interesenti lielus attālumus spētu ērti un ātri pārvarēt bez īpaša riska.
Galu galā Starptautiskā migrācijas organizācija taču nebeidz klāstīt, cik nepieciešami ir migranti un kādu labumu tie nes ekonomikai.
Tad nu, lūk, Lukašenko pieved migrantu masas mums klāt un uzspēlētā līdzcietībā sūrojas (lietojot gandrīz tos pašus nosodošos vārdus, ko specializētās NVO), ka Eiropa, liegdama tajā iekļūt, izturas pret viņiem necilvēcīgi.
Patiesībā necilvēcīga ir “migrantu instrumentalizācija”, kā sacījusi pagaidām vēl Vācijas kancleres amatā esošā Merkele, kura zvanījusi Putinam un lūgusi Krievijas galvu izmantot savu ietekmi uz Minsku.
Sarunas detaļas nav zināmas, bet, jādomā, Putinu tamlīdzīgi lūgumi noteikti ielīksmo. Tie ļauj sasaistīt migrantu krīzi ar Kremļa uzturētajām krīzēm Donbasā, Eiropas gāzes tirgū, kibertelpā vai citviet, lai mēģinātu piespiest Rietumus kapitulēt kādā no hibrīdkara frontēm.
Grūti spriest, cik lielā mērā ES atbildīgie politiķi iedziļinās šajās kopsakarībās, bet acīmredzami organizēta migrantu koncentrēšana pie robežām ir noritējusi jau krietnu laiku, paliekot bez pienācīgas atbildes. Kaut arī par to tiek runāts vismaz kopš vasaras sākuma.
Oktobrī Vācijas dienesti konstatēja, ka valstī caur Poliju ienākuši pieci tūkstoši nelegāļu, un iekšlietu ministrs Horsts Zēhofers pavisam nesen ar “Bild” starpniecību cēla trauksmi, mudinādams Eiropas Komisiju steidzami rīkoties un sniegt palīdzību Polijas valdībai.
Savukārt fon der Leiena aicināja ES dalībvalstis “beidzot” apstiprināt pret Minsku vērstās kārtējo reizi paplašinātās sankcijas. Viens no šīs iekavētās rosības rezultātiem ir tagad ieviešamo sankciju piektā kārta, bet kopumā tā dēvētie ierobežojošie pasākumi tad aptvers pāris simtus amatpersonu un pāris desmitus iestāžu un uzņēmumu.
Tas nudien nav sevišķi iespaidīgs daudzums, ņemot vērā Lukašenko nodarījumus… Tāpat jārēķinās, ka Maskavas uzstājība Krievijas un Baltkrievijas apvienotās valsts idejas realizācijā, kas faktiski nozīmē Baltkrievijas aprīšanu, var novest pie neparedzamām sekām. Par ko jāsāk domāt jau tagad.
Stiprs žogs jebkurā gadījumā būs vajadzīgs. Gan gluži ierastā, gan politiskā izpratnē.
