Ivars Ijabs: Epidēmijas nāk un iet, bet lielvaru ambīcijas nekur nepazūd 1
Globālajā politikā Latvijas spēks ir mūsu sabiedrotie. To mēs sapratām jau 90. gadu sākumā, kad mūsu valsts uzsāka ceļu uz savu pienācīgo vietu Eiropā un Rietumu pasaulē kopumā. To mēs saprotam arī šodien, kad koronavīrusa krīzes dēļ daudzas iepriekš pašsaprotamas lietas tādas vairs nav. Runa nav tikai par pandēmijas draudiem mūsu veselībai. Vīruss radījis arī jaunas bažas par pasaules politikas izmaiņām.
Daudzi globālie spēlētāji jau šodien vēlas izmantot pandēmiju savās interesēs. Tā sacīt, epidēmijas nāk un iet, bet lielvaru ambīcijas nekur nepazūd.
Ķīna un Krievija aktīvi nodarbojas ar publisku palīdzību visvairāk skartajām valstīm – lielākoties cerībā saraut gabalos Eiropas jau tā diezgan trauslo vienotību. Arī ASV prezidents, gatavodamies vēlēšanām, nekautrējas pretstatīt savas valsts intereses visai pārējai pasaulei. Un tas viss – labi zinot, ka tamlīdzīgu pandēmiju apkarošanai ir svarīga valstu sadarbība, nevis savstarpēja izolēšanās un greizsirdība.
Eiropas Savienība dzīvo bažās par gaidāmo. Būtiskākais nav tas, par ko ES kritizē daudzās dalībvalstīs – proti, aktīvas iejaukšanās trūkums krīzes sākuma posmā. “Brisele” var darīt tikai to, ko tai ir vēlējušas darīt dalībvalstis, savukārt veselības aprūpi šīs pēdējās vienmēr ir gribējušas paturēt tikai savā pašu ziņā. Protams, dažas skandalozas epizodes tiešām bija ES kompetencē, piemēram, kad Francija un Vācija liedza pārdot Itālijai medicīniskās maskas un aprīkojumu vai kad Polijas konservatīvo eiroskeptiķu valdība neļāva valsti šķērsot Baltijas autofurgoniem.
Šādus vienotā tirgus pārkāpumus ES pašlaik ir novērsusi, tomēr tagad lielākās bažas raisa nākotne.
Lieta tā, ka Eiropas ekonomika šogad zaudēs ievērojamu kritumu – līdz pat piektdaļai kopprodukta. Tā kā ES ir vienots tirgus un vienota ekonomiskā telpa, arī risinājumam vajadzētu būt kopīgam. Tomēr šāds risinājums pagaidām vēl ir miglā tīts. Politiski ES joprojām sastāv no demokrātiskām nācijvalstīm, kuras veido savus budžetus lielākoties visai patstāvīgi. Šo valstu starpā ir tādas, kas iepriekšējos gados ir dzīvojušas ļoti taupīgi, var lēti aizņemties un šobrīd nevēlas veidot jaunas kopīgas ES programmas krīzes pārvarēšanai. Citas savukārt ir rīkojušās ar naudu krietni brīvāk un tādēļ iedzīvojušās ievērojamos parādos.
Šīm valstīm ir grūti lēti aizņemties, taču galvenā nelaime, ka tieši šīs valstis, vispirms Itāliju un Spāniju, vissmagāk ir skārusi epidēmija.
Tas nākotnē radītu papildu slogu uz šo valstu budžetiem, kurš šīm valstīm vienatnē nebūtu panesams. Lai neriskētu ar eirozonas un, iespējams, pašas ES sabrukumu, pārējām valstīm būtu jādodas palīgā – tostarp, aizdodot naudu. Tomēr par šo palīdzību dalībvalstīm nav vienprātības. ES “bagātie un taupīgie” biedri, kā vācieši, nīderlandieši un dāņi, negrib uzņemties atbildību par spāņu un itāliešu pagātnes parādiem.
Tādēļ tiek noraidītas kopīgās “Eiropas parādzīmes” (eurobonds), kuras paredzētu savstarpēju atbildību par parādiem. Tāpat īsti pietiekams nav arī 2012. gada eirokrīzes rezultātā izveidotais Eiropas Stabilitātes mehānisms – savdabīga eirozonas valstu “pašpalīdzības kase”, kurā piedalāmies arī mēs, Latvija. Ir jādomā par jauniem risinājumiem, kuri ļautu efektīvi palīdzēt grūtībās nonākušajiem, vienlaikus neakceptējot bezatbildīgu saimniekošanu dažās cietušajās dalībvalstīs.
Diemžēl mēs joprojām esam Covid-19 krīzes sākumposmā. Tā vēl var ļoti sāpīgi skart arī mūs Latvijā – gan saslimušo skaita, gan ekonomiskās lejupslīdes veidā. Tādēļ Latvijas interesēs ir spēcīga Eiropas Savienība, kura spētu arī mums ātri un efektīvi palīdzēt, kad tas nepieciešams.
Atbildīgi izturēties pret nodokļu maksātāju naudu pašlaik ir svarīgāk nekā jebkad. Taču, ja sava īstermiņa egoisma vārdā ļausim autoritāriem populistiem saraustīt ES gabalos, mēs katrs atsevišķi būsim zaudētāji. Tādēļ šis ir laiks ātrai un enerģiskai darbībai, lai pēc pandēmijas atkāpšanās ļautu Eiropai no jauna nostāties uz kājām.
Vīruss ignorē dalībvalstu dažādās pases: tādēļ arī Eiropas pretsparam ir jābūt vienotam.
