Līce: Krievija ir tīta nemitīgos melos 0
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
ASV 44. prezidenta Baraka Obamas 770 lappušu biezo grāmatu “Apsolītā zeme” būtu vērts izlasīt ikvienam. Īpaši tiem, kuri viņam pārmet politiskās gribas trūkumu un neiejaukšanos pēc Krievijas pirmā iebrukuma Ukrainā 2014. gadā.
Šie memuāri aptver ne tikai viņa ceļu uz prezidenta amatu, prezidentūras laiku, tie daudz pasaka par viņu kā personību, par viņa saknēm, ideāliem, vērtībām, valsts vēstures smago mantojumu – rasu problēmu, starptautisko stāvokli un militārajiem konfliktiem tajā laikā pasaulē. Eiropa “tad” vēl bija tālu no Amerikas. Kā redzam, tagad situācija ir mainījusies un kara dēļ Eiropa ir pietuvojusies Amerikas krastiem.
Lai tas nenotiktu, Kremlis jau laikus centās iedēt savu “Kolorādo vaboļu oliņas” visos amerikāņu sabiedrības slāņos, tāpat kā to bija darījis Vecajā Eiropā. Laikam jau tas Amerikā un Anglijā nebija tik labi veicies, tāpēc vislielāko militāro, materiālo un morālo palīdzību šodien Ukrainai sniedz tieši šīs valstis un tās, kuras uz savas ādas ir izjutušas, ko nozīmē “krievu pasaule”.
Gan Putinu, gan toreizējo Krievijas prezidenta amata vietas izpildītāju Medvedevu Obama raksturo kā cilvēkus, kuriem uzticēties nedrīkst. Diemžēl toreiz prezidenta darbakārtībā bija savas valsts ekonomiskās un politiskās problēmas un citi karstie punkti pasaulē.
Demokrātiskajā pasaulē neviens (arī prezidents) nav visu varošs un nemaldīgs, svarīgi, vai cilvēks tajā spēj atzīties.
Grāmatas priekšvārdā viņš atzīst, ka viņš kā prezidents nav bijis ideāls. Pasaules politiskajās spēlēs ideāli vienmēr saduras ar cinismu un aprēķinu, un būt prezidentam ir ārkārtīgi nepateicīgs amats, ko novērtēt parasti iespējams tikai krietni vēlāk. Atšķirībā no Obamas, kuram ģimene vienmēr ir bijusi gan balsts, gan patvērums un par kuru viņš runā ar lielu mīlestību, Putina privātā dzīve ir valsts noslēpums numur viens. Nav brīnums, ka arī Krievijas gan iekšpolitika, gan ārpolitika ir tīta nemitīgos melos.
Ukrainā šodien notiekošais karš ir pasaules, īstenībā civilizāciju, karš, no kura nevienai valstij un tautai nav iespējams kaut kur nobēgt. Stāsts par sēdēšanu vienā laivā vairs nav metafora.
Par to, cik pasaule, izrādās, ir sarežģīta un savstarpēji saistīta, grāmatā “Apsolītā zeme” runā vīrs, kas līdzīgi Martinam Luteram Kingam noticēja savam sapnim, piedzīvoja gan apbrīnu, gan nievas un joprojām saglabā pārliecību, ka dzīves jēga ir darīt šo pasauli labāku. Viņš apzinās, ka viņam, vienam no miljoniem melnādaino amerikāņu, ir neticami paveicies, tāpēc nevienu likteņa dāvanu nedrīkst uzskatīt par pašsaprotamu.
