Māris Zanders: Eiropa sirgst ar palēninātu reakciju 1
Pirmais maijs pirmām kārtām ir brīvdiena, jo atļaušos apgalvot, ka nav daudz to, kuri atzīmē Satversmes sapulces sasaukšanas dienu. Vai Darba svētkus. Tomēr gadījās tā, ka 1. maija priekšvakarā Latvijas arodbiedrības rīkoja tikšanos ar ļaudīm, kuri kandidē uz Eiropas Parlamentu. Ja vienā teikumā: pārstāvēti bija gandrīz visi saraksti un pilnīgas muļķības gandrīz netika sarunātas. Tādēļ konkrētu politiķu izteikumu analīzes vietā daži vispārīgāki apsvērumi.
Var, protams, ironiski izturēties pret politiķu priekšvēlēšanu solījumiem iestāties par labāku sociālo nodrošinājumu un taisnīgāku “pīrāga” sadali, tomēr, no otras puses, nav jābūt kreisi orientētam cilvēkam, lai patiešām novēlētu strādājošajiem lielākus ienākumus. Nekā nepareiza šādās prasībās un apsolījumos prasības īstenot nav. Problēma, manuprāt, ir tā, ka – lai cik bieži mēs, to skaitā politiķi, izrunātu vārdus “globalizācija”, “mainīgā pasaule” un līdzīgus, to saturu, šķiet, tā īsti neuztveram. Proti, var pilnīgi pamatoti deklarēt, ka ienākumu nevienlīdzība ir jāmazina, ka algas jāceļ utt.
Tikai jāpatur prātā, ka bizness vienmēr meklē zemāku izmaksu iespējas.
Eiropa sevi mierina un arī, manuprāt, maldina, deklarējot, ka tās rīcībā ir tādas priekšrocības, kas pilnīgi noteikti atsvērs augstākas izmaksas algu sadaļā un atturēs pārcelt ražošanu uz zemāku izmaksu valstīm. Kā mantra tiek skaitīti vārdu savienojumi “ražošana ar augstu pievienoto vērtību”, “augstāka kvalifikācija”, kas, lūk, esot Rietumu stiprā puse, šajā ekonomikas daļā darba vietas Rietumos tātad nekur nepazudīs, savukārt, ja uz zemāku algu zemēm aizmigrē vienkāršāki ražošanas procesi, lai tā būtu.
Manuprāt, jau krietni sen nav vairs tā, ka “ražošana ar augstu pievienoto vērtību” iespējama tikai Rietumos – līdzīgi kā nav īsti vietā ironizēšana par “made in China” kā zemas kvalitātes pazīmi. Arī tehnoloģiski, dizainiski sarežģītas preces un pakalpojumus var saražot valstīs, kur salīdzinājumā ar Eiropu atalgojuma un sociālo garantiju līmenis ir jūtami zemāks.
Līdz ar to, ja mēs tomēr vēlamies labāku materiālo nodrošinājumu un vienlaikus nevēlamies redzēt darba vietu aizplūšanu, jautājums ir par to, kādas tad ir Eiropas reālās priekšrocības. Starp tām ir salīdzinoši zemāka korupcija, efektīvāka tiesu sistēma un galu galā lielāka iekšējā drošība. Citiem vārdiem sakot, ja mēs gribam labākas algas un to, lai šīs labās algas nav īslaicīgas, ir jāsaprot, ka zemāka korupcija un jēdzīgs biznesa juridiskais rāmis jau pavisam drīz būs Eiropas vienīgā reālā priekšrocība, kas attiecīgi jākopj un jālolo. Man nav sajūtas, ka par minimālajām algām un nodokļu likmēm labprāt runājošie pietiekami apzinās tieši tiesiskuma līmeņa nozīmi ekonomikā.
Mūsu politiķu priekšstati ir, formulēsim to tā, nedaudz vecmodīgi arī jautājumos par “jaunās ekonomikas” saturu un ar to saistītajiem riskiem.
Diezgan vienbalsīgi kā risks tiek minēti “roboti” un “mākslīgais intelekts” (pēdiņas lietoju tāpēc, ka visbiežāk šie jēdzieni tiek lietoti vispārinoši neprecīzi), kas atņemšot darba vietas.
Objektīvi runājot, šādām bažām saknes meklējamas jau pirms vairākiem gadu desmitiem, respektīvi, robotu un AI piesaukšana fiksē diezgan novecojušu izpratnes līmeni. Nevar noliegt zināmas tendences, tomēr, manuprāt, strādājošajiem – turklāt gandrīz jebkurā profesijā – lielāku stresu jau rada un radīs izsmalcinātākas un visur klātesošas kontroles sistēmas, kuru deklarētais mērķis ir mūsu kā darbinieku efektivitātes kontrole. Cik ilgi jūs esat prom no darba vietas, cik operatīvi jūs esat sasniedzams utt.
Ilustrācijai var minēt izdevumā “The Verge” 25. aprīlī publicēto vēsti, ka “Amazon” noliktavā Baltimorā automatizēta sistēma (vienkāršoju) uzskaita ne tikai to, cik minūtes darbinieks darba laikā neveic savus tiešos pienākumus, bet, minūtēm saplusojoties līdz noteiktam līmenim, sistēma pati – bez menedžeru līdzdalības – darbinieku atlaiž. Šis bezpersoniskums, kā saka, dzīva cilvēka reducēšana līdz “efektivitātei”, manuprāt, ir tuvākais un nepatīkamākais, ko “jaunā ekonomika” nes. Politiķi varētu mazāk runāt vispār jau pareizas lietas par nepieciešamību būt gataviem mācīties visu mūžu, bet pievērsties cilvēka “progresa” vārdā jau notiekošajai pazemošanai un pārvēršanai par saskaitāmo.
