Inese Vaidere: Eiropa reaģē uz draudiem 3
Informatīvais karš pēdējā laikā ir pieaudzis. Kremļa rīkotā dezinformācijas kampaņa ir mērķtiecīgi ietekmējusi gan Lielbritānijas referendumu 2016. gadā, gan Francijas un Vācijas vēlēšanas, gan arī Katalonijas neatkarības referendumu 2017. gadā. Tās izpausmes veidi ir dažādi – viltus ziņu noplūdes, dezinformācijas kampaņas un kiberuzbrukumi. Stratēģija ir pasniegt viltus ziņas iespējami daudzās valodās, izmantojot pēc iespējas vairāk mediju kanālu, un darīt to iespējami biežāk. Meliem nav jābūt 100% “tīriem”, tos var kombinēt ar patiesību dažādās proporcijās, un šo ziņu autori kļūst par sava veida māksliniekiem, kas veido publisko viedokli. Jāatzīst, ka Krievijai tas izdodas diezgan veiksmīgi.
Eiropas Parlaments, pieņemot 2018. gada Eiropas Savienības (ES) budžetu, atbalstīja arī manu un kolēģu pilotprojektu par 1,1 miljona eiro liela finansējuma piešķiršanu ES Ārlietu dienesta Stratēģiskajam centram (“StratCom”). Atbalsta mērķis – stiprināt tā kapacitāti, izveidojot centru par patstāvīgu ES iestādi ar patstāvīgu ikgadēju budžetu. Ar “StratCom” palīdzību varēsim uzlabot Eiropas iespējas reaģēt un laikus prognozēt turpmākos dezinformācijas viļņus, piemēram, sagaidot vēlēšanas kādā no ES dalībvalstīm. Vēlos arī piebilst, ka Eiropas Parlamentā no 16. janvāra sāka darboties jaunizveidotā komunikācijas nodaļa deviņu cilvēku sastāvā, kuru galvenais uzdevums ir cīņa pret nepatiesu ziņu izplatīšanu.
Pēc pāris mēnešiem Eiropas Komisija sola nākt klajā ar ES līmeņa stratēģiju, kā cīnīties pret viltus ziņām. Tā būs pirmā tāda tipa komunikācija, kurai būs svarīga loma samazināt nepārliecinātību mūsu sabiedrībā un nepieļaut radikalizāciju. Mums ir tikpat svarīgi dibināt dialogu ar krievu minoritātēm Eiropā, kura pamatā ir mediju dažādība krievu valodā.
ES dalībvalstis pagājušā gada decembrī jau nolēma ciešāk sadarboties aizsardzības jomā, kā arī ir plānota pastiprināta sadarbība ar NATO tieši kiberdrošības ziņā. Mēs pasaules mērogā jau esam pirmie klimata politikas jautājumos un ar vienotu darbu varam kļūt arī par kiberdrošības līderiem. Kiberdrošība kļūst arvien svarīgāka arī Latvijā, ko pierāda nesenie uzbrukumi mūsu ziņu aģentūrai “LETA” un Nacionālā veselības dienesta informācijas sistēmai.
Tomēr nepietiek vien ar centieniem ES līmenī, arī dalībvalstīm būtu jāiesaistās. Mēs nedrīkstam aizmirst izglītības nozīmi – ļoti svarīgi ir informēt sabiedrību par mediju daudzveidību un ziņu avotiem, tādējādi attīstot kritisko domāšanu. Interesanti bija dzirdēt no kolēģiem, ka Zviedrijā Aizsardzības ministrijā ir izveidota īpaša nodaļa “psiholoģiskajai aizsardzībai”. Tas norāda, ka mūsu klasiskajai izpratnei par uzbrukumu kā tikai fizisku izpausmi, ir pienācis gals. Viena no problēmām, kurai vajadzētu pievērsties nopietni, ir šāda – lielākā daļa sabiedrības neizprot, kādā veidā un kāpēc kādam ir izdevīgi veidot viltus ziņas. Nereti ir problēmas noskaidrot, kas konkrētu viltus ziņu plūsmu sponsorē, jo tas ir labi slēpts.
Aizvien attīstītāku informācijas tehnoloģiju laikmetā atbildību ir jāsāk uzņemties arī lielajām sociālo tīklu kompānijām – “Facebook”, “Twitter” un “YouTube”. Tās jau ir pakļautas spiedienam gan Eiropā, gan ASV, lai ierobežotu valstis izmantot tīklu tehniskos pakalpojumus, lai iejauktos citu valstu vēlēšanās. Tiklīdz ir pierādījumi šādām nelikumīgām aktivitātēm, tām nekavējoties jāpievērš uzmanība un jāsāk nopietna izmeklēšana. Nesen “Facebook” apsolīja veikt visaptverošu meklēšanu savos datos par iespējamiem Krievijas propagandas pierādījumiem pirms Lielbritānijas referenduma par izstāšanos no ES. ASV jau ir iesniegušas sankcijas, lai sodītu Krieviju par iejaukšanos vēlēšanās, savukārt šaipus Klusajam okeānam ES dalībvalstis arī ir sākušas asāk reaģēt uz Krievijas manipulācijām informatīvajā telpā. Pašreizējiem Krievijas agresijas apmēriem nav precedenta kopš aukstā kara laika beigām.
Jebkuras vēlēšanas Eiropā ir gards kumoss Kremļa propagandas institūcijai. Nesen notika Čehijas prezidenta vēlēšanu otrā kārta, kurās pašlaik esošajam prezidentam Milošam Zemanam pretī stājās rietumnieciski noskaņotais bijušais Čehijas Zinātņu akadēmijas vadītājs Jirži Drahošs. Pēdējās divās nedēļās pirms vēlēšanu otrās kārtas bija acīmredzams viltus ziņu pieaugums pret J. Drahošu gan par imigrācijas jautājumiem, gan personīgiem jautājumiem.
Krievija arī nekautrējas atzīt, ka pašlaik pastāv sava veida informatīvais karš. Tai ir oficiāla militārā doktrīna, kas neaprobežojas tikai ar bruņotajiem spēkiem, un tai ir likumisks pamats. “Russia Today” (“RT”) galvenā redaktore Margarita Simonjana atzina, ka kanāls īsteno informācijas karu pret visu Rietumu pasauli, izmantojot informāciju kā ieroci. “RT” loma esot līdzīga Aizsardzības ministrijas lomai, un kanāla mērķis ir palielināt savu lasītāju auditoriju. Simonjanu Krievijas Centrālā vēlēšanu komisija ir ierindojusi “259 uzticamo personu sarakstā”, kas jau ir publiski pauduši atbalstu Putinam stāties prezidenta amatā ceturto reizi.
Arī nākama gada Eiropas Parlamenta vēlēšanas varētu kļūt par Krievijas propagandas mērķi. Kāds dāņu kolēģis pagājušajā nedēļā Strasbūrā pat uzdeva visai neērtu jautājumu: “Cik deputātu vietu tiks atvēlēts Krievijai?” Krievijas iesaistīšanās vēlēšanās vairs nav izņēmums, diemžēl tā jau ir kļuvusi par normu.
Mēs kā ziņu saņēmēji spējam izvēlēties tos informācijas avotus, kurus uzskatām par drošiem. Tāpēc atbilde nav rodama tikai jaunu ierobežojošu likumu izstrādē, ir jābūvē uzticības tilts starp medijiem un lasītājiem. Vārda brīvība demokrātiskā valstī ir neatņemama daļa, bet tikpat neatņemami ir arī fakti un patiesība.
