Eiropa pārmaiņu priekšvakarā. Kas mainīsies pēc Merkeles aiziešanas? 17
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienības samiti bez kancleres Merkeles, iespējams, atgādinās Agatas Kristi romānus, vienīgi tajos nebūs mis Mārplas. Tādu drusku tēlainu pieņēmumu izsaka domnīca “Eiropas Ārējo attiecību padome” jeb ECFR (European Council on Foreign Relations), kura nesen divpadsmit ES valstīs veica aizejošajai kanclerei veltītu sabiedriskās domas pētījumu, kas izklāstīts pagājušajā nedēļā publiskotajā ziņojumā “Pēc merkelisma. Ko eiropieši sagaida no pēcvēlēšanu Vācijas”.
“Merkelizētā” politika
Gan jāšaubās, vai “merkelisms” gluži izzudīs, lai kādi arī būtu 26. septembrī paredzēto Bundestāga vēlēšanu rezultāti. Kristīgo demokrātu un Kristīgi sociālās savienības (CDU/CSU) izvirzītais pretendents uz federālās valdības vadītāja amatu Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes ministru prezidents Armīns Lašets pozicionējas kā Merkeles darba turpinātājs.
Savukārt priekšvēlēšanu aptauju favorītu sociāldemokrātu (SPD) kandidāts tagadējais finanšu ministrs Olafs Šolcs tāpat zināmā mērā “ir merkelizējies”, secina “Der Spiegel”. Viņš, pretēji partijas kreisajam spārnam, pazīstams ar saviem centriskajiem uzskatiem un aicina, kad pandēmija būs rimusies, atgriezties pie budžeta disciplīnas un ES Stabilitātes un izaugsmes paktā noteikto normu ievērošanas – budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3% no iekšzemes kopprodukta, bet valsts parāds nedrīkst būt lielāks par 60% no IKP. Tiesa, Šolcs līdzīgi kā zaļo pretendente Annalēna Bērboka rosina celt minimālās algas likmi un nodokļus lielo ienākumu guvējiem, pret ko televīzijas diskusijā iebilda Lašets.
Tāpat Šolca uztverē Eiropas Savienībai vajadzētu atteikties no vienprātības principa, pieņemot lēmumus, kuri attiecas uz finanšu politiku, kā arī ārlietu un drošības jomām. Tomēr kompromisu meklējumi, visticamāk, turpināsies gan ES, gan pašā Vācijā, jo pastāv iespēja, ka federālās valdības veidošanā iesaistīsies nevis divas, bet vairāk partijas. Merkele tādās situācijās parasti ir pratusi rast izeju.
Eiropiešu atzinība
Saskaņā ar jau pieminēto ECFR pētījumu eiropieši visnotaļ atzinīgi vērtē Vācijas kancleres māku panākt konsensu, viņas pragmatismu un apvaldīto, šķietami bezkaislīgo sarunu vešanas stilu. Tas ir stiprinājis Merkeles kā vienotājas tēlu un raisījis lielāku uzticību nekā Francijas prezidenta Emanuela Makrona ambiciozās vīzijas.
Ja divpadsmit valstīs aptaujātajiem būtu izdevība tieši vēlēt “Eiropas Savienības prezidentu” un nāktos izraudzīties no diviem kandidātiem, tad kopumā 41% balsotu par Merkeli, bet 14% – par Makronu. Interesanti, ka pat Francijā vairāk respondentu dotu priekšroku kaimiņzemes kanclerei – 32% pret 20 procentiem. Viņa turklāt pārsniegtu 50% slieksni ne tikai “taupīgajā” Nīderlandē, bet arī Spānijā un Portugālē. Merkele tāpat gūtu ievērojamu pārsvaru tajās kādreizējā Austrumu bloka valstīs, kuras bija iekļautas pētījumā, respektīvi, Ungārijā, Polijā un Bulgārijā.
Varbūt tieši pateicoties Merkeles darba stilam, Berlīnes dominējošās pozīcijas vairs neraisa bažas, tāpēc vāciešu atrašanās atsevišķu ES iestāžu, tajā skaitā Eiropas Komisijas, vadībā tiek uztvertas lielā mērā pozitīvi vai neitrāli. Daudzi eiropieši (36%) ir gatavi izrādīt Vācijai uzticību, ja tā uzņemtos līderes lomu ES interešu aizstāvībā ekonomikas un finanšu jomā vai (35%) demokrātisko vērtību un cilvēktiesību jomā. Uzticības rādītājs gan nav tik pārliecinošs drošības un aizsardzības sfērā (27%), kā arī attiecību veidošanā ar ASV (25%), Krieviju (20%) un Ķīnu (17%).
Tikmēr nākotnes perspektīvas neliekas nemaz tik rožainas: 34% aptaujāto domā, ka Vācijas zelta laiki jau pagājuši (lielākie pesimisti jeb 52% ir paši vācieši un austrieši), 35% nezina, ko atbildēt, 21% spriež, ka zelta laiki ir tagad, bet 10% optimistiski cer, ka tie vēl iestāsies.
Atstāt komforta zonu
Pētījuma autori secina, ka, neraugoties uz kancleres 16 gados sasniegto visumā pozitīvo bilanci, viņas pēctečiem vajadzēs rīkoties apņēmīgāk un izmantot citas politikas līdzekļus. Jo “Merkeles metode” sevi izsmēlusi un vairs nebūs derīga mūsdienu izaicinājumu laikmetā, ko iezīmē straujas klimata pārmaiņas, diktatorisku režīmu radīti apdraudējumi un pašā Eiropas Savienībā samanāmās atkāpes no demokrātijas principiem.
Arī globālā pandēmijas krīze ir izgaismojusi vairākas problēmas, piemēram, Vācijas infrastruktūrā. Vai to, ka politisko nostādņu pakārtošana biznesa darījumiem noteiktos apstākļos mēdz izraisīt neparedzētas sekas. Jebkurā gadījumā nākamajai valdībai nāksies pamest Merkeles autoritātes kaut kādā ziņā balstīto komforta zonu, lai ķertos pie Vācijai un Eiropai nepieciešamajiem pārkārtojumiem.
Šie atzinumi sasaucas ar citas autoritatīvas domnīcas – “Montēņa institūta” – nesenu publikāciju. Tajā atgādināts, ka Merkeles kritizētāji, kādu arī netrūkst, allaž uzsver, ka viņas vadībā nav īstenota neviena vērienīga reforma, kas būtībā atbilst patiesībai.
Analītiķi norāda, ka sākotnēji viņa izmantoja no priekštečiem – Helmūta Kola un Gerharda Šrēdera – mantotās iestrādes (galvenokārt attiecīgi eiro ieviešanu un grozījumus darba likumos), bet lielākoties Merkeles ēra aizritējusi dažādu kataklizmu ēnā: finanšu krīze 2008. gadā, valsts parādu krīze Eiropā un Fukušimas traģēdija 2011. gadā, Krimas aneksija 2014. gadā, migrantu lavīna 2015. gadā, breksits un Berlīnei nelabvēlīgā Trampa iesēšanās Baltā nama Ovālajā kabinetā 2016. gadā, koronavīrusa pandēmija 2020. gadā… Jāpiezīmē, tas vēl ir diezgan nepilnīgs uzskaitījums.
Merkeles valdību iesaiste nosaukto krīžu risināšanā un izvērtējumā ne vienmēr bijusi veiksmīga. Piemēram, Fukušimas katastrofas iespaidā, īsti neizsverot alternatīvas, tika pieņemts lēmums samērā īsā laikā apturēt atomelektrostaciju darbību, un tagad Eiropas Zaļā kursa ietvaros nākas atteikties arī no ogļu izmantošanas. Sekas tam ir elektroenerģijas cenas pārmērīgs kāpums, atkarība no Francijas AES un īpaši no Krievijas dabasgāzes, ko vēl pastiprinās cauruļvada “Nord Stream 2” nodošana ekspluatācijā, nemaz nerunājot par projekta nelāgo ģeopolitisko ietekmi.
Īstermiņā CO2 izmešu daudzums var pat pieaugt, turklāt Vācija jau pašreiz ir lielākā siltumnīcefekta gāzu emitētāja Eiropas Savienībā. Šo tendenci neizdosies pārvarēt, ja netiks veikts izrāviens ūdeņraža tehnoloģijās un atjaunīgo resursu lietošanā. Kā arī digitalizācijā, kur, pēc ekspertu domām, ES galvenā lielvalsts pārāk atpaliek.
Esam ieinteresēti vēlēt vāciešiem sekmes. Bet tās ir cieši saistītas ar pārējo Eiropu. Nu kaut vai tāpēc, ka atbilstoši pagājušā gada datiem, 67% no Vācijas eksporta rod noietu ES, no kuras Vācijā savukārt ienāk 65% tās importēto preču. Politiķi tomēr jau sen apgalvo, ka Eiropa nav tikai tirgus vien – atzinums, kas ielāgojams arī nākamajai Berlīnē sastādītajai valdībai.
