Eiropa nevar izlemt, kā mazināt atkarību no Ķīnas 68
Kā Eiropai būtu jārīkojas saistībā ar Ķīnu? Eiropa cenšas izlemt. Pēc desmitiem gadu ilgas sadarbības tirdzniecībā eiropieši domā, cik daudz “atsaistīt”. Viņu tuvākais sabiedrotais Amerika svārstās starp Ķīnas runām par karu, no vienas puses, un deeskalāciju, no otras puses, vēsta “The Economist”.
Pagājušajā nedēļā diplomāts Žuzeps Borels vēstulē mudināja Eiropas ārlietu ministrus rast “vienotu stratēģiju”, saskaroties ar ASV un Ķīnas konkurences saasināšanos. Taču ne tuvu nav skaidrs, kāda varētu būt šī stratēģija un vai Eiropa paliktu tik cieši saistīta ar Ameriku kara gadījumā par Taivānu.
Karš Ukrainā ir vēl vairāk sarežģījis lietas, jo noskaņojums ir vērsts pret autokrātiju. Vairums Eiropas Savienības (ES) austrumu flanga valstu, kas savulaik bija atvērtas ķīniešu investoriem, ir kļuvušas agresīvi noskaņotas. Krievijas iebrukumam Ukrainā bija acīmredzama ietekme uz Eiropas attieksmi pret Ķīnu.
Šķiet, ka tie, kas atrodas austrumos, tikpat ironiski skatās uz “bez robežu” draudzību starp Maskavu un Pekinu kā Amerika uz Makrona kunga runām par “stratēģisko autonomiju”. Tikmēr visi zina, ka Ķīna joprojām vēlas izmantot transatlantiskās atšķirības.
Eiropas Komisijas vadītāja Urzula fon der Leiena bija iecerējusi nošķirt Eiropas riska pārvaldības politiku no stingrās amerikāņu pieejas, tomēr nepagāja ilgs laiks līdz spiegošanas balona epizodei, kad Amerikas un Ķīnas attiecības sasniedza zemāko līmeni beidzamajos 30 gados. Sabiedrības viedoklis Amerikā ir naidīgs pret Ķīnu. 2024.gada priekšvēlēšanu kampaņas laikā var pieaugt spriedze, un, iespējams, uzvarēt var nikns republikānis – Donalds Tramps.
Atkarība no Ķīnas
Tas viss liek Eiropai steidzami izstrādāt plānu, kas attiecas uz Ķīnas politiku. Ir jānoskaidro, cik ļoti valstis vēlas samazināt atkarību no Ķīnas. Jāizlemj, ko viņi darītu, ja Amerika kļūtu prasīgāka. Ārkārtējā gadījumā, ja izceltos karš par Taivānu, Eiropa varētu noteikt tādas sankcijas pret Ķīnu, kādas tā ir noteikusi Krievijai.
Eiropa ir ekonomiski vairāk pakļauta Ķīnai nekā Amerika. Saskaņā ar amerikāņu bankas “Morgan Stanley” datiem aptuveni 8% no publiski kotēto Eiropas uzņēmumu ieņēmumiem ir no Ķīnas, salīdzinot ar 4% – Amerikas uzņēmumiem.
Piegādes ķēžu pārtraukšanas gadījumā eirozonas bruto izdevumi samazinātos par vairāk nekā 2%. Vācijas kritums, domājams, būtu lielāks. Turklāt atdalīšana izraisītu krīzi dažās galvenajās Eiropas firmās, kas paļaujas uz Ķīnu, tostarp Vācijas autoražotājiem, Francijas luksusa impērijām un divām Lielbritānijas bankām.
Jaunā riska samazināšanas politika attiecas uz saiknes samazināšanu ar Ķīnu, nevis uz vairumtirdzniecības ekonomikas “atsaistīšanu”. Pat šī ir liela novirze no tā, kā tas bija pirms 10 gadiem. Kopējā tirdzniecība starp Ķīnu un ES laikā no 2002. līdz 2019.gadam pieauga par 428%.
Piegādes ķēdes traucējumi pandēmijas laikā liecināja par briesmām, ko rada pārāk liela paļaušanās uz Ķīnas rūpniecību. 2020.gada decembrī noslēgto Ķīnas un ES “Visaptverošo nolīgumu par investīcijām” Eiropa nostādīja malā.
Un Ķīnas paziņojums par draudzību “bez robežām” ar Krieviju tikai dažas nedēļas pirms iebrukuma Ukrainā vēl vairāk pasliktināja situāciju.
Tāpat kā Amerika, arī Eiropa ir stratēģiski visneaizsargātākā, kad runa ir par tās kritisko atkarību no Ķīnas attiecībā uz noteiktām piegādēm. 2022.gadā Ķīna ieguva gandrīz trīs piektdaļas pasaules retzemju elementu, ko izmantoja kā elektronisko iekārtu sastāvdaļas. Eiropa 98% savu retzemju metālu importē no Ķīnas, pat vairāk nekā Amerika, kas no Āzijas lielvalsts importē 80%. Saskaņā ar pētījumu, ko veikusi Vācijas ideju laboratorija “Merics”, ES no Ķīnas iegūst 97% hloramfenikola, ko izmanto antibiotiku ražošanā. Amerikā tie ir 93%.
Tikai draugi
Eiropas uzņēmumi jau kopš pandēmijas sākuma ir dažādojuši piegādātājus, sazinājušies ar sabiedrotajiem, kas atrodas tuvāk mājām. Amerikas enerģētikas sekretārs martā paziņoja, ka Baidena administrācija vēlas veidot piegādes ķēdes valstīs, “ar kurām vērtības mums ir kopīgas”. Uzņēmumi sadarbojas ar Indiju, Meksiku, Maroku, Norvēģiju un Turciju. Politikas veidotāji virzās tajā pašā virzienā. ES ir nākusi klajā ar Kritisko izejvielu likumu, kas izstrādāts ar mērķi panākt, lai līdz 2030.gadam ne vairāk kā 65% no jebkura sarakstā iekļautā materiāla gada patēriņa tiktu iegūts no vienas valsts.
Eiropas starptautiskie uzņēmumi pielāgo savu darbību arī Ķīnā. Dažos gadījumos tie tiek pārdoti, citos meitasuzņēmumi Ķīnā tiek padarīti pašpietiekamāki, palielinot ieguldījumu un pārdošanas apjomu uz vietas. Viens no rādītājiem ir Ķīnas meitasuzņēmumu ieguldījumu daļa, ko finansē no pašu peļņas, nevis no Eiropas nosūtītā kapitāla.
Ja šie Ķīnas meitasuzņēmumi būtu pilnīgi pašpietiekami, tie ārkārtējā scenārijā varētu tikt atdalīti no Eiropas mātesuzņēmuma, un abas puses varētu turpināt darboties. Rezultātā lielo Eiropas uzņēmumu akcionāru bagātība tiktu iznīcināta, bet tiktu nodarīts mazāks kaitējums Eiropas ekonomikai.
Praksē šī pāreja uz “viens uzņēmums, divas sistēmas” ir tikai sākums, un daudziem lieliem uzņēmumiem “atsaistīšana” būtu ļoti traucējoša.
Pēdējais riska samazināšanas elements ir stingrāka Ķīnas investīciju pārbaude Eiropā. Stratēģiskā infrastruktūra Ķīnas investoriem arvien vairāk tiek ierobežota, jo iekšējie ieguldījumi Eiropā tiek pārbaudīti saistībā ar drošības riskiem. Saskaņā ar “Merics” un Ņujorkā bāzētās konsultāciju kompānijas “Rhodium Group” pētījumu kopumā Ķīnas investīcijas Eiropā pagājušajā gadā samazinājās līdz zemākajam punktam kopš 2013.gada.
Makrona kunga nesenais ierosinājums, ka Eiropai nevajadzētu sekot Amerikas piemēram Taivānas jautājumā, ja tā tiek ierauta “krīzēs, kas uz tiem neattiecas”, satrauca Eiropas galvaspilsētas. Lietuvas ārlietu ministrs Gabriels Landsberģis skarbi atcirta, ka laikā, kad eiropieši ir atkarīgi no Amerikas atbalsta Ukrainai, viņiem
vajadzētu mēģināt saglabāt transatlantisko vienotību, nevis “ubagot, lai diktatori palīdz nodrošināt mieru Eiropā”.
Bloka apspriedes nākamajos mēnešos būs lielā mērā atkarīgas no Francijas un Vācijas, kas ir tās divas lielākās ekonomikas un vienas no Ķīnai visvairāk pakļautajām valstīm – tās vismazāk vēlas saraut komerciālās saites.
Afēras beigas?
Eiropai ir vajadzīgas izsvērtas debates par turpmāko rīcību. Gan Francijai, gan Vācijai ir iebildumi pret fon der Leienas kundzes riska mazināšanas pasākumiem, taču tās atbalsta šo principu. Tiek apspriesta ārējo ieguldījumu pārbaude, lai gan to būs grūti īstenot praksē.
Papildu riska samazināšanai kolektīvā ES politika nav pārdomāta. Tas ir par spīti tam, ka riska samazināšana nesniedz atbildi uz scenāriju, kas notiks, ja Amerikas un Ķīnas attiecības “plīsīs”. Kopš Krievija iebruka Ukrainā, transatlantiskā alianse ir bijusi ārkārtīgi stingra, taču ķīniešu rīcība saistībā ar Taivānu būs vēl bīstamāks un daudz grūtāks pārbaudījums.
