Eiropa militarizējas? Izrādās, ka ideja par vienotu Eiropas armiju ir reālāka nekā varētu šķist 58
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Savienībai nav savas armijas, un to nereti kritizē arī kā būtisku trūkumu aizsardzības jomā un šķērsli lielākai vienotā bloka valstu integrācijai. Tas būtiski ierobežo arī Briseles lomu pasaules drošības jautājumos.
Taču tieši tagad obligātais militārais dienests kļuvis par populāru politikas tematu vairākās ES valstīs, tostarp Latvijā, turklāt tiek spriests, vai un kā šo principu varētu realizēt arī, ja ES kādudien būtu sava armija.
Jāsāk ar stereotipa kliedēšanu – nav tā, ka, neskaitot finansiālu palīdzību Ukrainai, Eiropas Savienībā nekas nenotiek aizsardzības jomā. Galu galā tai ir sava, tā sauktā Kopējā drošības un aizsardzības politika, kuras aktualitāte strauji pieauga 2019. gadā, kad vispirms ASV un, dienu vēlāk arī Krievija, izstājās no Vidējas un tuvas darbības kodolieroču līguma. Tobrīd Baltajā namā saimniekoja Donalds Tramps, un Eiropa vairs nevarēja izlikties neredzam, ka ASV interese Eiropas aizsardzībā krietni mazinājusies.
Tiktāl paveiktais
Izteiktu spēju sadarboties vismaz divpusējā formātā apliecina 414. Tanku bataljons – Vācijas un Nīderlandes kopīgs bruņotais formējums, ko veido aptuveni 100 nīderlandiešu un trīs reizes vairāk vācu karavīru. Garnizons bāzējas Bergenē, Lejassaksijā.
Sadarbības pamats bija ļoti praktiskas dabas. Risinot 2008. gada finanšu krīzes sekas, Nīderlande izformēja visus tās tanku spēkus, ko veidoja divi bataljoni. No kopskaitā 120 “Leopard” tankiem 100 tika pārdoti Somijai. Taču 2014. gada Krievijas uzbrukums Ukrainai (kura laikā tika notriekta arī Malaizijas lidmašīna ar daudziem Nīderlandes pilsoņiem uz klāja) uzrādīja nebijušu ievainojamību un izraisīja spēju noskaņojuma maiņu.
Šoreiz nīderlandiešu politiķi uzmanīgi ieklausījās bruņoto spēku pārstāvju skaidrojumos, ka tanku spēku neesamība padara atsevišķus manevrus, tostarp frontālu uzbrukumu ienaidnieka nocietinājumam, pilnīgi neiespējamus. 2015. gadā valdība nolēma ieslēgt daļēju atpakaļgaitu un atgriezties pie tanku spēkiem, taču, kā vēlāk šos lēmumus aprakstīja žurnāls “Forbes”, nauda vēl arvien bija problēma. Sadarbība ar Berlīni izrādījās lielisks risinājums. Vācijai bija tanki, bet problēmas ar karavīru rekrutēšanu; 2016. gadā sāka, bet 2019. gadā sekmīgi noslēdza jaunā, abu valstu kopīgā tanku formējuma izveidi un komplektēšanu.
Eiropas iesaukums?
Ja pēc līdzīga parauga nākotnē vairs nesadarbotos divas valstis, bet visas vai vismaz vairums no esošajām ES dalībvalstīm, un reālajā dzīvē varētu runāt par kaut kāda veida Eiropas armiju, vai varētu sākties arī vienots Eiropas armijas iesaukums? Izrādās – jā! Šādu iespēju savā 2019. gada ziņojumā min organizācija ES dalībvalstu nacionālo armiju sadarbībai un interoperabilitātei “Finabel”. Organizācija dibināta 1953. gadā, drīz pēc tam, kad tika pieņemta vienošanās par Eiropas aizsardzības kopienu. Tas bija pirmais reālais mēģinājums radīt kopīgu Eiropas armiju, taču punktu tam pielika Francijas Nacionālā asambleja, kas 1954. gadā atteicās to ratificēt. Latvijas bruņoto spēku vadība piedalās “Finabel” kopš 2016. gada.
“Finabel” ziņojumā secināts, ka militārais dienests atgriezies kā politikas karstais temats. Tas ļauj potenciāli nākotnē runāt arī par Eiropas Savienības Dienestu, tomēr tam gan jābalstās brīvprātības, nevis obligātā iesaukuma principos. To varētu uzlūkot kā analogu ERASMUS programmai izglītības un akadēmiskās sadarbības laukā, tikai šajā gadījumā runa būtu par militāro un civilo sadarbību. Interesentiem varētu piedāvāt trīs iespējas: Eiropas drošības un aizsardzības studiju programmas apguvi, Eiropas militāro dienestu, bet trešā iespēja būtu Eiropas brīvprātīgo dienests, kas jau faktiski darbojas.
Militārais dienests ES dalībvalstīs
Kopš 2014. gada Krievijas invāzijas Ukrainā obligāto militāro dienestu, sākotnēji gan uz laiku, atjaunoja mūsu kaimiņvalsts – Lietuva. Diskusijas gan sākās arī citās valstīs; jautājums, vai nebūtu jāseko Lietuvas pēdās, atskanēja arī Latvijā, taču tolaik aizsardzības resora pārstāvji diskusijai pielika punktu, pamatojot, ka tas nav nepieciešams un profesionālā dienesta armija Latvijā ir atbilstoša paredzamajiem drošības draudiem.
Jaunākā Krievijas militārā agresija šo nostāju pamatīgi satricinājusi, taču praktiski nekad nav runa par vispārēju jeb universālu iesaukumu, bet gan tā dēvēto Skandināvijas modeli. Apskatīsim to Zviedrijas piemērā. Šī valsts no obligātā militārā dienesta atteicās 2010. gadā. Septiņus gadus vēlāk tas tika atjaunots, bet gluži citāds, turklāt nešķiro dzimumus. Arī valsts totālās aizsardzības mērķos teikts, ka “Ikviens vecumā no 16 līdz 70 gadiem, kurš dzīvo Zviedrijā, piedalās totālajā aizsardzībā un, ja nepieciešams, viņam jāpalīdz Zviedrijai sagatavoties karam.” (www.krisinformation.se)
Sasniedzot 18 gadu vecumu, gan puiši, gan meitenes aizpilda reģistrācijas anketu, kuras piekļuves informāciju sniedz Zviedrijas Aizsardzības iesaukuma un novērtējuma aģentūra. Attiecīgajā vietnē ievadītos datus izmanto pretendentu atlasē. Šeit papildus jānorāda informācija, ja persona atsakās lietot letālu spēku jeb iebildumi pārliecības dēļ, proti, kara apstākļos tas nozīmētu nonāvēt vai ievainot. Taču arī šādā gadījumā persona var tikt iesaukta pamatapmācības saņemšanai, savukārt militāro dienestu aizvietos civilais dienests (ugunsdzēsība, neatliekamā palīdzība u. tml.) vai cits darbs sabiedrības labā.
Jāievēro, ka Zviedrijā šādā kārtībā iesauc aptuveni četrus tūkstošus rekrūšu. Kopējais pretendentu skaits ir lielāks. Tādējādi tiek iesaukta tikai neliela daļa no visiem attiecīgo vecumu sasniegušajiem jauniešiem. Līdzīgi arī Eiropas Ekonomiskās zonas valstī Norvēģijā, kur iesaukumam gan pakļauti desmitiem tūkstošu jauniešu, taču tikai pāris tūkstoši jeb 15% no visiem tiks uzņemti dienestā.
Kāpēc neiesauc visus?
Francija pielika punktu obligātajam militārajam dienestam 1997. gadā. Tā vietā tika ieviesta Aizsardzības un pilsoņu diena, kur reizi gadā jauniešiem mācīt republikāniskās vērtības. Lielbritānija no obligātā iesaukuma bija atteikusies jau 1963. gadā, Beļģija – 1992., bet divi tūkstošo gadu sākumā šo tendenci pārņēma jau lielākā daļa Eiropas, Latviju ieskaitot. Faktiski tikai piecas ES valstis nemainīgi palikušas uzticīgas iesaukumam: Dānija, Somija, Kipra, Grieķija, Austrija, mūsu tiešā kaimiņvalsts – Igaunija, kā arī Šveice, kas nav ES valsts, bet daudzējādā ziņā integrēta ar vienoto bloku.
Pirmā, kas daļēji atjaunoja obligāto dienestu 2015. gadā, bija Lietuva, savukārt Norvēģija kļuva par pionieri, obligātajam dienestam pakļaujot arī sievietes. 2019. gadā pie jaunā, tā saucamā nacionālā, dienesta lēnām atgriežas Francija.
Latvija, paziņojot, ka dienestam būs pakļauti visi, nevis atlasīta tikai daļa pretendentu kā skandināvu modelī, varētu kļūt par celmlauzi. Tomēr ir valstis, kas visai kategoriski nesenā pagātnē jau noraidījušas atgriešanos pie vispārēja militārā dienesta, tostarp Rumānija, Spānija un Portugāle.
Arvien jaunas diskusijas uzvirmo Vācijā, kas no iesaukuma atteicās 2011. gadā. Vadošo partiju politiķi šķiet vienisprātis, ka gan jauniem vīriešiem, gan sievietēm būtu lietderīgs zināma veida “sociālais gads”, kā to nodēvēja Ķīles universitātes politisko zinātņu profesors Joahims Krauze. Tomēr pašu militāristu aprindās nav vienprātības, vai tas nozīmētu tradicionālu militāro dienestu.
Pareizā modeļa meklējumi vēl turpinās.
