Eiropa meklē mieru, nevis karu. Bet vai tā būs gatava, ja karš tomēr atnāks? 119
Lai izdzīvotu Krievijas neoimperiālismā, Eiropas demokrātijām ir jāatrod līdzsvars starp vēlmi pēc miera un savu aizsardzību, norāda Volodimirs Jermoļenko, ukraiņu filozofs, žurnālists un rakstnieks, ziņu portālā “The Guardian“.
2003. gadā filozofi Jirgens Hābermāss un Žaks Deridā publicēja kopīgu rakstu Vācijas un Francijas vadošajos laikrakstos. Tajā viņi kritizēja amerikāņu iebrukumu Irākā un aicināja eiropiešus ieturēt distanci no imperiālisma un koloniālisma.
Kritika par Džordža Buša imperiālismu bija pamatota, un viņu ierosinājums, ka Eiropa varētu vadīt pasauli uz postimpērisku nākotni, bija jauka ideja. Taču šodien, saskaroties ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, jautājums ir par to, vai šādu postimpērisko pasauli var panākt ar abu filozofu piedāvātajiem līdzekļiem.
Eiropa, ko viņi iedomājās, bija dialogs, saruna un atšķirību pieņemšana Eiropā. Tā noteikti ir cienīga ideja. Problēma ir tā, ka tā ir bezspēcīga, kad saskaras ar ļaunumu.
Eiropa pēc Otrā pasaules kara koncentrējās uz miera pašsaprotamību. Tā jautāja, kā mieru varētu teritoriāli paplašināt, bet ne to, kā miers būtu jāaizstāv. To piesaistīja doma par robežu atvēršanu labā apritei (kā morālam un ekonomiskam jēdzienam), nevis to nostiprināšanai pret ļaunumu, domājot, ka visu ļauno var reintegrēt vien ar labā pievilcību. Tas veidoja Eiropas (galvenokārt Vācijas un Francijas) ilgstošo “romānu” ar Krieviju.
Šajās attiecībās Eiropa Gētes Faustu uztvēra burtiski, ticot teorijai, ka ar velnu var vienoties. Bet aizmirsa, kā šis stāsts beidzas.
Ir divas ētikas sistēmas, uz kurām ir balstīta Eiropa, divi veidi, kā noteikt attieksmi pret citiem.
Agora un agons
Viens no tiem ir agoras ētika. Agorā (tirgū Senajā Grieķijā) mēs kaut ko atdodam, lai iegūtu vairāk, nekā mums bija. Mēs apmaināmies ar precēm, priekšmetiem, idejām, stāstiem un pieredzi. Tā ir kā spēle ar labu iznākumu visiem: visi uzvar, lai gan daži cenšas būt labāki nekā citi.
Otra ētiskā sistēma ir agona sistēma. Agons ir kaujas lauks. Mēs ieejam agonā nevis lai apmainītos, bet lai cīnītos. Mēs sapņojam par uzvaru, bet esam gatavi arī zaudēt, tostarp zaudēt sevi tiešā nozīmē, mirstot liela mērķa labā. Šajā spēlē iznākums abām pusēm nav pozitīvs, jo viena no pusēm noteikti zaudēs.
Eiropa sevi ir izveidojusi kā agoras un agonas apvienojumu. Tajā apvienojas gan bruņinieka, gan buržuāzijas tēls. Abas šīs ētiskās sistēmas satur dziļas cilvēciskās vērtības.
Agona sistēma māca mums redzēt visus cilvēkus kā potenciālos pretiniekus, taču radikālā agoras ētika absolutizē apmaiņu un kompromisu. Šeit apmaiņa un dialogs ir atbildes uz visiem jautājumiem. Karš un konflikti tiek uzskatīti par cilvēku neprāta sekām, un vienīgais iemesls, kāpēc cilvēki cīnās, ir tas, ka viņiem nebija iespējas izrunāties vienam ar otru. Ja agoras loģiku pielietotu universāli, mēs nespētu apstāties apmaiņas kaislībā. Mēs nevaram un nedrīkstam runāt ar slepkavu brīdī, kad viņš gatavojas mūs nogalināt; un mēs nevaram un nedrīkstam “iemainīt” savu tuvinieku vai līdzpilsoņu dzīvi pret kaut ko citu.
Patiesība un taisnīgums tādējādi rodas kā līdzsvars starp mūsu gatavību apmainīties ar mūsu izpratni, ka dažas lietas ir neaizvietojamas. Piemēram, cilvēku dzīvības.
Neskatoties uz filozofiskajām nesaskaņām, Hābermāss un Deridā izcēla ideju, ka agorai vajadzētu aizstāt agonu pilnībā. Problēma, ko viņi nesaskatīja, ir tāda, ka agora nav iespējama bez agona. Viņu Eiropa tika uzcelta uz naivas pārliecības, ka visi ienaidnieki ir pazuduši un par drošību vairs nav jāuztraucas. Viņi nepieļāva iespēju, ka mūsu ienaidnieki aizies tikai pēc tam, kad būs nogalinājuši mūsu bērnus.
Liekulība, kas raksturīga Eiropas kā “mūžīgā miera” un “bezgalīgas agoras” kontinenta koncepcijai, ir tāda, ka tas ir bijis iespējams tikai NATO drošības paspārnē.
Kamēr Eiropa domāja par valstu labklājību, ASV veidoja drošības sistēmu, nodrošinot apstākļus, kādos Eiropa varētu arī turpmāk būt sociālā paradīze. ASV nebija no Marsa un Eiropa no Veneras, kā uzskatīja Roberts Kagans.
Ja mūsu mērķis ir veidot taisnīgāku postimperiālisma pasauli, ir svarīgi norādīt uz paralēlēm starp ASV iebrukumu Irākā 2003. gadā un Krievijas iebrukumu Gruzijā 2008. gadā, Ukrainā 2014. gadā, Sīrijā 2015. gadā un atkal Ukrainā 2022. gadā. Tomēr pastāv būtiska atšķirība.
2003. gada karš bija rezultāts imperiālisma slēpšanai aiz demokrātiskas retorikas. Daļēji to izraisīja fakts, ka “rietumu” pasaule joprojām jutās spēcīga, tik spēcīga, ka uzskatīja, ka var darīt visu, ko vēlas. 2003. gada notikumi bija anahroniskas pašapziņas rezultāts, kas radās no idejas par “vēstures beigām”, nezinot, kā reaģēt uz 11. septembra šoku.
Tagad, pēc 20 gadiem, mēs dzīvojam citā realitātē. Demokrātija vairs nepārvēršas par impēriju, impērija tai uzbrūk. Šī impērija un tās autoritārie sabiedrotie redz, ka demokrātijas ir vājas un neaizsargātas un ka viņi ir zaudējuši agona garu un ņirgājas par pagātnes bruņinieku kultūru. Un tāpēc viņiem var uzbrukt un, galu galā, – viņus iznīcināt.
Krievijas karš pret Ukrainu ir uzbrukums Eiropai. Krievija karo ar Eiropu. Ir pienācis laiks pilnībā pieņemt šo faktu.
Ar agoru nepietiek. Ir reizes, kad, lai to aizstāvētu, jums ir jāatdzīvina agons kā jūsu identitātes elements.
Tas nav tāpēc, ka vēlaties karu. Tas ir tāpēc, ka dažreiz karš nāk pie jums. Lai aizstāvētu savu mieru, jums jākļūst par karotāju. Lai izvairītos no ļaunuma, dažreiz jums tas ir jāsastop aci pret aci.
