Eiropa līdera gaidās 2
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ābeces patiesība teic, ka krīzēs un karos nepieciešami līderi, bet miera laikos – menedžeri jeb biznesīgi domājoši saimnieciskie vadītāji un nosvērti ierindas diplomāti. Diemžēl par nopietnu krīzi šaubu nevar būt.
Krīžu daudz, līderu nav
Smagi izaicinājumi visās jomās: attiecības ar Apvienoto Karalisti, ES ārpolitika Āfrikas kontinentā, drošības stāvoklis Tuvajos Austrumos; pašā Eiropā izteikti aug populistisks noskaņojums, atspoguļojot lielas vidēja un zema ienākuma sabiedrības daļas bažas par iztiku un nākotni. Turpretim Krievijas pretstāve ar Amerikas Savienotajām Valstīm un Rietumiem kopumā, par placdarmu izmantojot Ukrainu, atver arī militāru konfliktu iespējas. Tātad krīžu un konfliktu gana, bet līderu arvien nav. Kas būs Eiropas līderis – Parīze, Berlīne, abas vai neviena?
Eiropas trio – tā savulaik politiskie apskatnieki dēvēja tā brīža Eiropas dzinēju: Lielbritāniju, Vāciju un Franciju. Un patiesi Londonas, Berlīnes un Parīzes sadarbība reizumis bija pat ļoti produktīva. Protams, netrūka arī pretrunu, kas pamazām kulminēja breksita scenārijā. Taču līdz tam, ja par kaut ko vienojās trīs Eiropas līderi, tas praktiski garantēja sekmīgu realizāciju un izteiksmīgu Eiropas Savienības politisko darbakārtību.
Kopš 2016. gada to nomainīja jēdzieni “tandēms” vai “Eiropas duo”, apzīmējot Vāciju un Franciju. Bija mēģinājumi sasaistīt Parīzi ar Eiropas dienvidiem, bet Berlīni – Eiropas ziemeļiem un austrumiem, kopīgi raugoties Centrāleiropas virzienā. Taču tā bija tikai teorija, kas lāga nedarbojas nevienā jomā.
Šobrīd aktuāli, ko par iespējamu līderību Eiropā vēsta Berlīnes un Parīzes darbības Kremļa un Rietumu pretstāvē, iekšpolitiskā situācija Francijā un Vācijā un abu lokomotīvju vieta transatlantiskajās attiecībās.
Pieredze, kas vēl nepalīdz
Rietumu ekspertu pusē ir liela vienprātība, ka valda pārsteidzoša saskaņa ASV, Lielbritānijas un Francijas starpā attiecībā uz risinājumiem Ukrainas drošībai un koordinētu Rietumu atbildi Krievijai. Taču vienprātība nenozīmē, ka visas vadošās valstis vienādi redz pašreizējo situāciju. Piemēram, Vācijas Maršala fonda eksperts Martins Kansē uzsver – atšķirībā no ASV un Lielbritānijas Francija nedomā, ka Krievijas uzbrukums Ukrainai ir “tūlītējs un nenovēršams”. Parīzes izlūkdienesti un drošības eksperti gan redz to pašu informāciju, ko viņu amerikāņu un britu kolēģi, bet interpretē to atšķirīgi.
To apliecina arī Elizejas pils saimnieka – prezidenta Emanuela Makrona rīcība, dodoties uz Kremli un savos izteikumos nepārprotami demonstrējot, ka ar Putinu ne tikai ir jārunā, bet var arī kaut ko sarunāt. Tomēr vismaz pagaidām Elizejas pils sniegums nav spējis iepriecināt Kijevu. Makrona braucienu uz Krieviju noteica vēl vismaz viens būtisks apstāklis – jau aprīlī Francijā notiks prezidenta vēlēšanas. Makrons gan daudz solījis attiecībā uz Francijas ietekmes palielināšanu pasaulē, taču no tā maz sanācis. Vēl vairāk – Francijai nācies paziņot par savu spēku atvilkšanu no Mali, jo tālāku operāciju pret islāmistiskiem džihādistiem vairs neatbalstot šīs valsts vadība.
No Latvijas skatpunkta raugoties – atkāpšanās no Mali ir tikai nelielas ārvalstu ziņas vērts fakts. Taču Francijas vēlētājam tā ir redzama un ļoti simboliska pozīciju zaudēšana frankofonajā pasaulē, ko sliktāku vērš gan ekonomiskie izaicinājumi mājās, gan stāvoklis citās vēsturiski ar Francijas ietekmi saistītās valstīs: Alžīrijā, Tunisijā, Lībijā un pat Libānā. Turklāt Francijas vēlētājs neaizmirsīs arī zaudēto darījumu par zemūdeņu piegādi Austrālijai.
Pagaidām gan Makronam ir ievērojamas cerības uzvarēt, taču bīstami augsts – pat 47% – ir vēl neizlēmušo skaits. Otrais termiņš var palīdzēt Makronam spert apņēmīgākus soļus arī starptautiskajā politikā, jo pagaidām viņa politiskā pieredze nav nesusi solītos panākumus.
Viens vācu vīrs
Bērnu skaitāmpantiņš vēsta: “Vēlā vasaras vakarā viens vecs vācu vīrs veda vezumu vārītu vēžu.” Tieši šādu mierīgu iespaidu pagaidām atstāj bijušais Hamburgas mērs, tad finanšu ministrs un vicekanclers Olafs Šolcs. Un tā viņu uztver ne tikai citu Eiropas Savienības valstu iedzīvotāji, bet arī liela daļa vāciešu. Taču šajā gadījumā tas nav slikti, jo vācieši negaida no saviem līderiem publisku šarmu, uzspēlētu enerģiskumu un harismu, bet gan racionālus lēmumus un rīcību, kas veicina valsts ekonomikas izaugsmi.
Starp citu, vācu vēlētājam ir vēl kāda īpašība – no kanclera netiek gaidītas pasaules mēroga līdera īpašības. Tomēr vēsturisku iemeslu dēļ no viņa negaida Vācijas politiskās un militārās ietekmes projicēšanu pasaulē. Toties viņam jāprot veicināt mazā un vidējā uzņēmējdarbības sektora izaugsmi, jāveicina eksportspēja, jānodrošina, ka Vācijas zinātne un rūpniecība atrodas avangardā. Turklāt vienlaikus jārūpējas par mieru, kārtību, drošību un pārticību pašā Vācijā.
Šolcs ar atbildi nesteidzas. Viņa atbalstītāji to jau nosaukuši par stratēģiskās neskaidrības vai neizlēmības politiku. Tomēr, ilgstoši paturot uz galda visas iespējas, neveicot izvēli un neļaujot pat sabiedrotajiem saprast, kurā virzienā viņš sliecas rīkoties, Vācijas kanclers acīmredzami nokaitinājis daudzus Vašingtonā un Londonā. Tiesa, popularitātes paisumi un bēgumi bijuši arī viņa priekšgājējai.
Pat tas, ka Makrons Šolcu apsteidzis, izrādot iniciatīvu Ukrainas sakarā, drīzāk tiks pārvērtēts kā pragmatisks solis. Vēl nekas nav nokavēts – Francija nav panākusi risinājumu, kaut gan ļoti cenšas tikšanos sludināt kā sekmīgu. Tomēr Makronu Putins “atsēdināja” vēl preses konferencē, kad Francijas prezidents apgalvoja, ka Putins solījies neuzsākt nekādas jaunas “militāras iniciatīvas”. Kremlis šādu solījumu kategoriski noraidīja, bet Kremļa saimnieka runasvīra Dmitrija Peskova atbilde sniedza arī interesantu ieskatu Putina Eiropas varas centru redzējumā: “Francija ir vadoša valsts Eiropas Savienībā, Francija ir NATO dalībvalsts, bet Parīze nav šī bloka līderis. Šajā blokā pavisam cita valsts ir pie stūres. Tad par kādu gan vienošanos varētu būt runa?”
Jāatceras, ka ASV jau ilgstoši nav mierā ar Vācijas atšķirīgo nostāju attiecībā uz ASV militārajām aktivitātēm. Spilgts piemērs tam bija gan Kadafi gāšana Lībijā, gan iesaiste Sīrijā, Irākā, Afganistānā. Šī citādība izpaudās pat attiecībā uz atļaujas nedošanu Igaunijai, kad tā vēlējās no Vācijas iegādātu bruņojumu nosūtīt Ukrainai. Šādu embargo Šolcam nācās skaidrot arī sarunā ar Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski.
Tiesa, kā bija redzams pēc tikšanās ar ASV prezidentu Džozefu Baidenu, Šolcs prot aiziet no neērtiem tematiem arī tiešas konfrontācijas laikā. Kamēr Baidens solīja, ka uzbrukums Ukrainai Krievijai nozīmē aizmirst par gāzes cauruļvadu “Nordstream-2”, turpat līdzās stāvošais Šolcs no mediju jautājumiem šajā sakarā aizslīdēja.
Bet preses konferencē Kremlī, stāvot līdzās Vladimiram Putinam, Šolcs paspīdēja ar zīmīgu ironiju, sakot, ka “NATO paplašināšanās Austrumu virzienā, visticamāk, nav temats, ar ko viņi abi saskarsies savu amata pilnvaru laikā. Es gan nezinu, cik ilgi prezidents (proti, Putins) plāno būt šajā postenī. Man sajūta, ka tas varētu būt ilgāku laiku, taču ne mūžīgi…” Šis mājiens ir visai gudrs solis, jo arī Putins pats koķetējis ar Krievijas sabiedrību, sakot, ka nebūs amatā mūžīgi. Taču šiem vārdiem gluži cits skanējums, kad to saka vadošas ES un Transatlantiskās partnerības valdības vadītājs, kas stāv Ukrainas pusē.
Vai ir trešais – nezināmais?
Taču vai ir iespējams kāds trešais, vēl nezināmais līderis? Tāds kā “deus ex machina” risinājums grieķu teātrī vai balts trusis no brīnumdara cepures? Pagaidām par to nav pamata nopietni runāt. Tomēr drošības izaicinājumi ir paspilgtinājuši interesantus procesus Eiropas Savienībā un NATO.
Piemēram, uzkrītoši bieži, runājot par drošības izaicinājumiem vai NATO Austrumu flangu, tiek runāts par Poliju un Baltiju. Arī citos tematos šis vārdu savienojums izskan arvien biežāk, parādot, ka Polijas–Baltijas grupējums stabili iegulst apskatnieku, diplomātu un politiķu profesionālajā žargonā. Galvenais ieguvējs no tā pagaidām ir Varšava, kuras noskaņojumam un efektīvai komunikācijai vienlīdz lielu uzmanību nu pievērš gan Berlīne, gan Parīze.
Nesaistītu iemeslu dēļ tomēr zināmu uzmanību izpelnījies arī Itālijas fenomens. Valsts, kas piedzīvoja nežēlīgas ugunskristības ar Covid-19, saliedējusies un var iziet no krīzes spēcīgāka, nekā tajā iegājusi. Roma sākusi realizēt ambiciozu Nacionālo reformu un pārmaiņu plānu kopskaitā teju 248 miljardu eiro vērtībā. Daļa no šīs summas – ES fondu nauda, pārējo aizņemsies. Rezultātā jau 2026. gadā 100% visi cilvēki Itālijā būs “digitāli pieslēgti” ar platjoslas slēgumiem 8,5 miljoniem ģimeņu un uzņēmumu. Zaļo iniciatīvu kontekstā uzlabos ne tikai atkritumu saimniecību, bet arī privāto un publisko nekustamo īpašumu fondu, kā arī atbalstīs pētniecību ūdeņraža tehnoloģiju izmantošanai transportam un ražošanai. Tiks uzlabota un paātrināta dzelzceļa satiksme; 228 tūkstoši jaunu vietu bērnudārzos, plašas skolu pārbūves un 100 tūkstoši tehnoloģiski uzlabotu mācību klašu, liels skaits jaunu doktora grādu saņēmēju un vienlaikus vairāk nekā 220 tūkstoši jaunu darba vietu. Šī darba kārtība vēl nepiesaka ambīcijas Eiropas līderībai, taču, ja plāni sekmēsies kaut daļēji, augs arī Romas ietekme un prestižs.
