Juris Lorencs: Dekorācijas lomu Putinam veltītajā izrādē izpildīja līgava 12
Rakstot par Krievijas prezidenta Vladimira Putina negaidīto ierašanos Austrijas ārlietu ministres Karīnas Knaislas kāzās, daži mediji nereti lietojuši apzīmējumu “kāzu ģenerālis”. Proti – Putins esot izpildījis “kāzu ģenerāļa” lomu. Bet šiem vērotājiem nav taisnība, viņi acīmredzami slikti pazīst krievu klasisko literatūru. Jo kas tad ir “kāzu ģenerālis”? 19. gadsimta Krievijas provincē, no kurienes nācis pats “kāzu ģenerāļa” nosaukums, bija tāda tradīcija – svinību dekorācijai par katru cenu uzaicināt kādu svarīgu personu, pat tad, ja šai prominencei ar jauno pāri nebija pilnīgi nekāda sakara. Iecienītas vietēja līmeņa slavenības bija atvaļināti ģenerāļi, pa pusei senili, pakurli večuki, kuri jau pirmajā mielasta stundā pie galda parasti sāka snaust. Bet Putins nepavisam nav tāds! Patiesībā dekorācijas lomu šajā Putinam veltītajā izrādē izpildīja pati līgava, kas pēc dejas ar Krievijas prezidentu vēl pamanījās viņam koķeti pakniksēt.
Kniksi Putinam izdarīja arī Vācijas kanclere Angela Merkele ja ne tiešā, tad pārnestā nozīmē. Jo Merkeles un Putina tikšanās Mezebergas pilī Vācijā, kas notika dažas stundas pēc kāzu svinībām Austrijā, neapšaubāmi bija īpaši “piekārtota” Karīnas Knaislas laulību ceremonijai. Kāzas jau parasti neplāno pēdējā brīdī, tāpat viesu nams gleznainajos Alpu kalnos bija jāpasūta vismaz pāris mēnešus iepriekš. Arī datums – 18.08.2018. – esot izvēlēts kā īpašs, jo daudzie astoņnieki it kā nesot laimi. Mediji kritizē arī noslēpumainības, pat slepenības atmosfēru, kas šoreiz valdījusi ap Merkeles un Putina tikšanos, abu sarunas “aci pret aci” bez tulku klātbūtnes.
Bet atgriezīsimies pie Karīnas Knaislas kāzām. Apsveikumam Putins bija atvedis sev līdzi uz Austriju Donas kazaku ansambli. Bet tieši ar Austriju un Donas kazakiem saistās viena no maz pieminētām traģēdijām Otrā pasaules kara izskaņā – 42 000 Donas kazaku (tajā skaitā 4500 sieviešu un bērnu) deportāciju no britu okupētās Austrijas daļas uz Padomju Savienību. Šie cilvēki pat nebija PSRS pilsoņi, jo bija aizbēguši no Krievijas boļ-ševiku revolūcijas laikā. Solījumu izdot kazakus Staļinam esot devis Lielbritānijas premjerministrs Vinstons Čērčils Jaltas konferences laikā. Mans labs paziņa Pēteris Bolšaitis, kurš 1945. gada vasarā kā astoņgadīgs zēns atradās bēgļu gaitās Austrijā, to piemin savā atmiņu grāmatā “Pētera peripetijas” (“Jumava”, 2017). Lūk, ko viņš raksta: “Kazaki tika sadzīti koncentrācijas nometnē Lienzā (pārdesmit kilometrus no mums) un 1945. gada 1. jūnijā dzīti uz vagoniem transportēšanai uz Krieviju. Mūs sasniedza šausminoši stāsti par cilvēkiem, kuri darījuši pašnāvību, par mātēm ar bērniem, kas metušās upē, par izbēgušajiem, kas medīti tuvajos mežos.”
Šīs zvērības sarīkoja ne jau čeka, bet gan demokrātiskas valsts – Apvienotās Karalistes – armija. Vēlāk līdzīgi rīkojās Zviedrija, 1946. gada janvārī izdodot Padomju Savienībai latviešu leģionārus. Tā nu iznāk, ka toreiz Eiropa kniksēja Staļinam, šodien – Putinam. Šie pēdējā laika notikumi ir visai savlaicīgs atgādinājums, kādā pasaulē mēs patiesībā dzīvojam – tā ir skarbas reālpolitikas pasaule. Atgādinājums Ukrainai, Baltkrievijai, Moldovai, Gruzijai, arī Polijai un Baltijas valstīm. Nu ko, paldies vismaz par to.
