4
Par ES pilnveidošanu
Tāpat var sacīt, ka Emanuela Makrona afišētā ticība Eiropas Savienības nākotnei negarantē viņam panākumu. Izraudzīdamies Eiropas aizstāvību, kandidāts krietni riskēja, jo viņa mītiņos redzamie Eiropas karogi daudzus kaitina. Pieņemts uzskatīt, ka Eiropas Savienības tematika ir nepopulāra – tā nav politiski ienesīga, tāpēc potenciālos vēlētājus drīzāk atbaida, nekā piesaista. Taču balsstiesīgo pilsoņu kopums vairs nevar izvairīties no jautājuma – būt Eiropas Savienībā (eirozonā) vai ārpus tās? Un divi atlikušie Elizejas pils pretendenti iemieso divas atšķirīgas atbildes.
Makrons, kā pats izteicies, gan nav ne nekritisks “eiropeists, ne eiroskeptiķis, ne federālists šī vārda klasiskajā nozīmē”. Bijušais Francijas ekonomikas ministrs pārstāv viedokli, ka Eiropas Savienībai jāturpina strukturāli un institucionāli pilnveidoties. Viens no priekšlikumiem ir ieviest ES finanšu ministra pārraudzītu eirozonas budžetu, kas ļautu labāk saskaņot politiku krīžu gadījumos.
Jāpiemin ieteikums ES līmenī pastiprināt antidempinga pasākumus un kontroli pār trešo valstu investīcijām stratēģiski svarīgajās nozarēs. Publiskajos pasūtījumos jādod priekšroka Eiropas vai pārsvarā ES saimniecisko darbību izvērsušajiem uzņēmumiem (“Buy European Act”). Makrons pretstatā pārējiem kandidātiem tomēr uzsvēra CETA jeb Visaptverošā ekonomikas un tirdzniecības nolīguma starp ES un Kanādu nozīmīgumu un pat aicināja nenorakt “uz mūžīgiem laikiem” brīvās tirdzniecības līgumu ar ASV, jo Eiropai ir “vajadzīgas spēcīgas saites ar amerikāņiem”.
Viņaprāt, vairāk līdzekļu būtu jāatvēl ES robežsardzei un krasta apsardzei. Kā arī jāveicina to ES valstu militāra sadarbība, kuras šādā sadarbībā ir ieinteresētas. Jārod “novatoriska” pieeja aizsardzības politikai, iespējams, izveidojot Eiropas drošības padomi un Eiropas aizsardzības fondu. Būtu jāvienojas arī par koordinētāku sociālo politiku un jāpaplašina “Erasmus” ietvari.
Kurš kuru pārliecina
Šīs un citas vēl precizējamās un reizēm pretrunīgās ierosmes galvenokārt uzrunā izglītoto vidusslāni un jaunatni, bet diez ko nepārliecina dažādu likstu apsēsto lauku apvidu iedzīvotājus un globalizācijas apdraudēto strādniecību. Pirms pāris dienām Makrons saskārās ar sūro realitāti savā dzimtajā Amjēnā, kur pērn pavasarī tika dibināta arī viņu atbalstoša politiskā kustība “En Marche!”. Taču pilsētā izvietotās “Whirlpool” ražotnes personāls sagaidīja bijušo ministru ar protesta saucieniem un apņēmību balsot par Lepēnu. Jo uzņēmuma īpašnieki grasās to delokalizēt uz Poliju… Līdzīgu problēmu Francijā ir daudz, bet valsts augstākā amata pretendents Makrons brīnumus nesola. Vien Eiropas mērogā panākamus risinājumus.
