Eiropa kā iekšpolitika 0
Pēdējā pusotra gada laikā jau apmēram desmit Eiropas Savienības valstu valdības ir kritušas ekonomiskās krīzes dēļ. Bet divarpus gados kritušo skaits ir vēl lielāks – ap piecpadsmit. Tiesa, apstākļi bijuši ļoti atšķirīgi, ja salīdzinām kaut vai Grieķijas bezcerīgo gadījumu ar Nīderlandi, kur pirmstermiņa vēlēšanas izprovocēja Gērts Vilders ar savu partiju, atsakoties atbalstīt pasākumus valsts budžeta deficīta samazināšanai.
Nīderlandes gadījums arī uzskatāmi parādīja, kas notiek, ja valdības stabilitāte ir atkarīga no apšaubāmu sabiedroto labvēlības.
Valdības gan mainījās, bet šīs pārmaiņas nekādi neatspoguļojās ES valstu un valdību galvas apvienojošās Eiropadomes nostājā attiecībā uz krīzes pārvarēšanas ceļiem. Jo ceļš bija un palika tas pats – Vācijas kancleres Merkeles taisni un bieži vien pāri eiropiešu galvām nobruģētais. Tas apliecina, ka savā ziņā ES un īpaši eirozonas varas centrs neatrodas Briselē, pret kuru tā saslejas Vilders, Marina Lepēna vai, teiksim, grieķu komunisti. Sākoties krīzei, Brisele drīzāk kļuva par vietu, kur juridiski ietērpj Berlīnes izstrādāto un kopā ar Parīzi priekšā celto ekonomisko politiku. Tā izriet no principa, ka mūziku pasūta maksātājs, bet pārāk tālu atstumj citus principus, uz kuru pamata ES tika veidota.
Krīze arī daļēji palīdzēja Fransuā Olandam uzvarēt Sarkozī Francijas prezidenta vēlēšanās, un šī pārmaiņa Berlīnei beidzot jāņem vērā. Iespējams, tāpēc Angela Merkele ir atsākusi runāt par “ilgtspējīgu izaugsmi”, it kā mazliet pieskaņodamās Žaka Delora audzēknim Olandam, kura uzstādījumos priekšroka dota tieši izaugsmes veicināšanai, kaut gan tajos figurē arī apņemšanās panākt Francijas budžeta līdzsvaru līdz prezidentūras beigām 2017. gadā.
Piemēram, visnotaļ konservatīvais izdevums “Financial Times Deutschland” pieļauj, ka jaunais par “Merkolandu” iedēvētais duets varētu pat izrādīties radošāks nekā “Merkozī”.
Turklāt ilgtspējīgas izaugsmes koncepts nav pēdējā brīža izdomājums – tas jau ir iekļauts Eiropas Komisijas izstrādātajā stratēģijā “Eiropa 2020”, kurai jāaptver nacionālās, tātad arī Latvijas līmenī izstrādātās, reformu programmas ar konkrētiem mērķiem dažādās jomās, piemēram, enerģētikā vai izglītībā. Taču “Merkozī” laikmetā Eiropas Komisija, kurai jāpārstāv visu dalībvalstu kopējās intereses, tika pārāk klaji nostumta malā. Bet par t. s. Eiropas prezidenta Hermana van Rompeja esamību daudzi vispār aizmirsa.
Pastāv tomēr iespēja, ka Brisele politiski atgūstas. Vismaz simboliska ietekmes pārdale vai līdzsvarošana lēmumu pieņemšanā būs vajadzīga tā vienkāršā iemesla dēļ, ka eirozonai un visai ES nāksies izdarīt kritisku izvēli. Un Berlīne pat kopā ar Parīzi vienpusīgi neuzņemsies šo politisko atbildību. Pati Merkele ir atzinusi, ka Eiropa šodien ir uztverama jau kā iekšpolitika. Ja tā, viņai būs jāieklausās ne vien vāciešu, bet arī pārējo līdzpilsoņu sacītajā.
Piemēram, baltiešiem ir diezgan daudz ko teikt. Un iespējamā Eiropas varas sviru līdzsvarošana ir jāizmanto arī viņiem. Tas būtu lietderīgāk nekā raudāt par Briseles diktātu vai apgalvot, ka Latvija gluži labi spētu arī vienatnē kā lepnā pasaku bārenīte atplaukt šajā globalizētajā pasaulē, kur savstarpēji konkurē kontinenti vai kontinenta mēroga valstis. Tikmēr bieži rodas iespaids – deviņu gadu laikā mēs vēl neesam lāgā aptvēruši, ka ES (tātad arī Eiropadomes) iekšienē, izņemot Beniluksu un reizēm skandināvus, gandrīz nav Baltijai līdzīgas triju valstu kopas, kas vienošanās gadījumā tomēr ir ievērojams spēks. Vēl ir vajadzīga griba to likt lietā, kas varbūt Austrumos un Rietumos ne visiem patiktu. Bet kur stāv rakstīts, ka Baltijas valstis, kas paradušas izjust uz savas ādas citu piekopto reālpolitiku, nevar tādu reiz sākt īstenot pašas?
