Edvards Lūkass: Eiropa drošību stiprina pārāk lēni 3
“Tātad,” es teicu, uzrunājot diskusijas dalībnieku no Polijas, “jūsu valsts ir vienīgā šajā apgabalā, kas ir liela, apzinās Krievijas draudus un izdod lielu naudu aizsardzībai. Kā jūs domājat mūs aizsargāt?” Es piedalījos Zviedrijas Aizsardzības pētījumu aģentūras rīkotajā konferencē Stokholmā, ko atbalstīja ES prezidējošā valsts Latvija, kā arī Latvijas un Polijas vēstniecības.
Kā liecina mans jautājums, reģionālā drošība ātri mainās. Kamēr mēs runājām, Zviedrijas kreisās koalīcijas mazākuma valdība paziņoja par aizsardzības izdevumu palielināšanu līdz 10,2 miljardiem kronu (1,18 miljardi dolāru) no sešiem miljardiem kronu, kā paredzēja vienošanās martā, taču joprojām tikai pusi no tā, ko ģenerāļi uzskata par minimumu. Kā ironizē zviedri, acīmredzot mērķis ir aizsargāt “pusi valsts uz pusi nedēļas”.
Zviedrija ataino drošības politikas attīstību Eiropā: virziens pamatā ir pareizs, bet ātrums ir pārāk lēns. Dažām valstīm, piemēram, Polijai un Igaunijai, palīdz spēcīga stratēģiskā kultūra, gan sabiedrībai, gan politiķiem apzinoties nepieciešamību nopietni izturēties pret aizsardzību. Igaunijas pēdējais aizsardzības izdevumu palielinājums virza to pāri NATO noteiktajam mērķim atvēlēt aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP). Kopš 2005. gada Polija ir palielinājusi militāros izdevumus par 38%, un šogad tiek plānots palielinājums vēl gandrīz par piektdaļu. Tajā iekļauti 10 miljardi dolāru par pretraķešu sistēmas pirkumu, par ko drīz tiks paziņots. Citas valstis cenšas neatpalikt. Lietuva atjauno obligāto karadienestu un divkāršo aizsardzības tēriņus. Pat Latvija, vērā ņemams (un bažas raisošs) atpalicējs, palielina savu aizsardzības budžetu par krietniem 15%. Taču pārējo NATO dalībvalstu vairākums domā citādi. Daudzas Eiropas valstis bažījas par draudiem no dienvidiem, nevis austrumiem. Pat britu konservatīvie nesola uzturēt aizsardzības budžetu 2% apjomā no IKP gadījumā (maz ticamā), ja viņi uzvarētu parlamenta vēlēšanās 7. maijā.
Lai gan konferences dalībnieki no Vācijas apgalvoja, ka viņu valsts ir lojāla un uzticama sabiedrotā, pagātnes kļūdas liek apšaubīt tās uzticamību: tai nepatika NATO paplašināšanās Baltijā, tā iebilda pret ārkārtas pasākumu plāna izstrādi jaunajām dalībvalstīm un mēģināja vājināt mācības “Steadfast Jazz” 2013. gadā (pirmās lielās militārās mācības jaunajās dalībvalstīs). Skaļākie smiekli konferencē izskanēja, kad Vācijas pārstāvis apgalvoja, ka nav iespējams palielināt aizsardzības izdevumus, jo tas padarītu kaimiņvalstis nervozas. “Savas valdības vārdā es varu jums apliecināt, ka tā nav,” attrauca amatpersona no valsts, kam ir visi iemesli bažīties par Vācijas militārismu, bet kas pašreiz ir vairāk noraizējusies par tās neitrālismu.
Īstā sadales līnija Eiropā ir starp valstīm, kas baidās no Krievijas revizionisma, un citām. Lai gan neviens nevēlas to atzīt atklāti, tas būtībā nozīmē ziemeļvalstu – Baltijas valstu un Polijas – drošības aliansi (par laimi, ASV atbalstītu), kas sniedzas pāri NATO/ārpus NATO dalījumam. Šī “bailīgo koalīcija” kļūst lielāka un ciešāka.
Taču tās dalībniekiem joprojām ir dažādi viedokļi par draudu formu. Daļa militārpersonu baidās no pēkšņa uzbrukuma (militāru mācību aizsegā, ko mēdz rīkot Krievija), iespējams, Ālandu salās (autonoma, demilitarizēta Somijas teritorija, kur vairākums iedzīvotāju runā zviedriski), iespējams, Gotlandē (ja šī Zviedrijas sala nonāktu krievu rokās, Baltijas valstu aizsardzība būtu neiespējama), vai varbūt Norvēģijai piederošajās Svalbāra salās. Taču tas ir mazticami, kamēr aptuveni 20 000 Krievijas karavīru ir izvietoti Ukrainas austrumos vai tās tuvumā.
Kāds eksperts uzstāja, ka Krievijas galvenais mērķis ir iegūt koridoru uz Kaļiņingradu. Cits paziņoja, ka lielākās briesmas būtu pārrēķināšanās: Kremlis tic pats savai propagandai, ka Rietumi plāno uzbrukt Krievijai un izlaupīt tās resursus. Iespējams, visbaismīgākais bija arguments, ka Putins, sadūries ar Rietumiem, kas atmodušies, un Krievijas ilgtermiņa lejupslīdi, varētu pasteigties.
