Uldis Šmits: Eiropa bez raķešu līguma 0
Ja atceramies, februāra sākumā ASV valsts sekretāra Maika Pompeo personā pavēstīja, ka aptur dalību divpusējā Līgumā par vidējā un tuvā darbības rādiusa raķešu likvidāciju (INFT), kuru Krievija jau ilgstoši neievēro. Taču Vašingtona deva Maskavai iespēju jeb pusgadu laika – līdz 2. augustam – pārdomām, lai tā atgrieztos pie saistību izpildes. Kas, kā jau varēja gaidīt, nav noticis.
NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs iepriekšējās nedēļās presē skaidroja, ka “mums jāgatavojas pasaulei bez INFT, bet ar lielāku skaitu Krievijas raķešu”. Tās jeb, precīzāk, kodollādiņu nestspējīgā spārnotā raķete 9M729 – viņš precizēja izdevumam “Frankfurter Allgemeine Zeitung” – var dažās minūtēs sasniegt Eiropas pilsētas. Piemēram, Berlīni, Frankfurti vai Minheni.
Tādējādi stāvoklis līdzinās pērnā gadsimta 70. gadu vidum, kad Austrumu bloka teritorijā tika uzstādītas uz Rietumeiropu nomērķētās padomju raķetes “SS-20”.
Vienlaikus Rietumos tika izvērsta Maskavas stipri inspirētā “miera kustība”. Eiropas toreizējie vadītāji tomēr nepakļāvās “progresīvo spēku” un Kremļa noderīgo idiotu spiedienam, apzinoties situācijas bīstamību, kurā “raķetes ir Austrumos, bet pacifisti – Rietumos”, kā ironizēja Fransuā Miterāns. Tāpēc 70. gadu beigās sekoja atbilde, respektīvi, amerikāņu “Pershing” izvietošana VFR, Nīderlandē un citviet. Sākās arī ASV un PSRS sarunas, kas galu galā noslēdzās ar INFT parakstīšanu 1987. gadā, agrīnās Gorbačova un vēlīnās Reigana ēras laikā.
Stoltenbergs, tāpat kā Eiropas valdošie politiķi, apgalvo, ka mēs nevēlamies jaunu auksto karu un ka NATO neizvietos Eiropā raķetes vai papildu kodolieročus kā pretsvaru 9M729, bet reaģēs “izsvērtā, ar aizsardzību saistītā veidā” un piedāvās atbilstošas bruņošanās kontroles iniciatīvas. Protams, alianses rīcībā arvien ir pietiekami daudz atturēšanas līdzekļu. Trūkst vienīgi Reigana un Miterāna.
Kremlis paļaujas uz NATO vienotības un eiropiešu politiskās gribas trūkumu daudz vairāk nekā uz savām militārajām spējām, jo ieroču spēks nebūs izšķirošais un piekāpties šantāžai var arī stiprākais. Ne velti Krievijas televīzijas politisko šovu dalībnieki lielā aizgrābtībā mēdz spriedelēt par kodoltriecieniem pa Rietumu pilsētām. Lai gan tur atrodas viņu īpašumi un apmetušies nu jau ļoti daudzi tautieši, kurus šķietami pienāktos aizsargāt (un tikai dažu labu aizbēgušo nodevēju likvidēt).
Kodolkrīzes tēma, ko reizēm papildina svaigi izstrādātu masu iznīcināšanas ieroču virtuāla demonstrācija, pastāvīgi izskan Putina runās kopš Krimas aneksijas. Līdztekus aicinājumiem uz sarunām, tai skaitā par jauna formāta INF līgumu, kam pievienotos arī citas valstis, kuru bruņojumā ir attiecīgās raķetes.
Tas, iespējams, patiktu ASV prezidentam Donaldam Trampam, kuru Ķīna nodarbina krietni vairāk nekā Krievija, taču jebkurā gadījumā lielākā zaudētāja šo peripetiju dēļ ir Eiropas drošība, un to militāri apdraud ne jau Pekina. Cik noprotams, Eiropas lielvalstu vadītāji jau izsenis zinājuši par līguma pārkāpumiem, jo par tiem izrādījis, kā diplomātiski ierasts teikt, bažas jau Trampa priekštecis Obama, kurš diez vai to slēpa no sabiedrotajiem, bet visi vairāk vai mazāk ievēroja klusēšanas režīmu, kas bija Maskavai izdevīgi. Šajā ziņā Vašingtonas Baltā nama tagadējā nostāja vismaz vieš zināmu skaidrību.
Gan ne pilnīgu. Tramps uzskata par sliktu arī stratēģisko kodolraķešu samazināšanas līgumu “New Start” (2010) un grasās to 2020. gadā vairs nepagarināt. Bet pieļauj, ka arī tas varētu būt sarunu un vienošanās objekts. Kritiski apskatnieki to uzskata par piespēli Maskavai, kuras uztverē jebkādām nozīmīgām sarunām starp lielajiem puišiem (Putins pieskaita sevi šai kategorijai, un tas pat viņam ir iekšpolitiskas izdzīvošanas jautājums) jārisinās pēc Jaltas konferences parauga un jānoslēdzas uz kādas trešās puses – šobrīd pirmām kārtām Ukrainas – rēķina.
Tas savukārt sasaucas ar Eiropas politiķu sacīto, ka ar Maskavu jāuztur konstruktīvs dialogs, kaut arī viņi, jādomā, saprot, ka tas tiek izmantots Kremļa propagandas un hibrīdkara nolūkos. Un nepaiet ne nedēļa, kad Vācijas politiskajās aprindās netiktu izdvestas vaimanas par Krievijai noteiktajām sankcijām, kuras, kā nesen sūkstījās Saksijas federālās zemes premjers, sagādā zaudējumus Austrumvācijas ekonomikai. Nešaubīsimies ne mirkli – gadījumā, ja tiktu okupēta Baltijas valstu teritorija, viņa uztraukums galvenokārt aprobežotos ar šīm pašām saimnieciskajām likstām.
Tātad dialogs, tai skaitā kodolatbruņošanās jomā, kas šodien attīstās gluži pretējā – bruņošanās virzienā, kļūst par visaptverošu problēmu. Nāk prātā Putina kursabiedra ASV patvērumu radušā padomju spiega (vai izlūka – kā kuram patīk) Jurija Šveca atzinums, ka sakaru kanāli, protams, ir nepieciešami, bet īstenojami līdzīgi kā medicīnas iestādēs organizētās dežūras, lai uzraudzītu pacientu stāvokli. Šajā ziņā Eiropas personāls ir gana kompetents, taču nesteidzas pavēstīt smagāko diagnozi, kura tomēr ir zināma.
