Eiropā apspriež nacionālismu. Ko īsti teicis van Rompejs? 11
Novembra sākumā uzmanību izpelnījās Eiropas Savienības Padomes priekšsēdētāja Hermana van Rompeja runa Vācijas galvaspilsētā Berlīnē. Runa bija kā iepriekš sagatavota atbilde dažas dienas vēlāk Francijas un Nīderlandes labējo spēku – Marinas Lepēnas vadītās “Francijas nacionālās frontes” un Gērta Vildersa “Brīvības partijas” – izveidotajai aliansei, ar kuru tie grasās startēt nākamgad gaidāmajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Van Rompejs runāja par “populismu” un “nacionālismu”, kas, viņa ieskatā, nevar sniegt atbildes uz mūsdienu izaicinājumiem. Šī runa izpelnījusies dažādas interpretācijas, tostarp spekulācijas, ka tiekot virzīta ideja “Eiropa bez nācijām”.
Bez nacionālisma neiztikt
“Pēdējos gados ekonomiskās situācijas un globalizācijas dēļ Eiropa tikusi kritizēta, un eiropiešu savstarpējās attiecībās iezagusies neuzticība. Es saprotu šīs bažas, taču atbilde šiem izaicinājumiem meklējama ekonomiskajā izaugsmē un darba vietu radīšanā, nevis iebraucēju kritizēšanā,” paziņoja van Rompejs. “Daudziem eiropiešiem radies iespaids, ka Eiropa padarījusi viņus vājākus, taču savienības dibināšanas mērķis bija stiprināt tautas un valstis. Tāpēc lūdzu arī nacionālo līderu palīdzību. Viņiem jāsaka taisnība, un tā ir tāda, ka nav ātru risinājumu ekonomiskajām problēmām. Tie, kuri izliekas, ka valsts var gūt panākumus vie-natnē, sēj ilūzijas.”
Ar līdzīgām runām pēdējās nedēļās klajā nākušas arī citas augsta ranga ES amatpersonas. Oktobra beigās Eiropas Komisijas prezidents Žozē Barozu par bīstamu nodēvēja faktu, ka ekonomiskās krīzes dēļ pieaug atbalsts galēji labējām idejām. “Man nepatīk antieiropeiskie saukļi, kas sevī ietver šauru nacionālismu, protekcionismu un ksenofobiju. Mums nevajadzētu aizmirst, ka vēl pirms dažiem gadu desmitiem Eiropa piedzīvoja ļoti, ļoti satraucošu ksenofobijas, rasisma un neiecietības uzplaukumu. Tāpēc ikvienam, kam ir eiropeiskas vērtības, vajadzētu uztraukties par šādām kustībām,” prātoja Barozu. Pie šīm kustībām viņš, domājams, pieskaita arī Lepēnas un Vildersa dibināto aliansi, ar kuras palīdzību abi politiķi solījuši atbrīvot kontinentu no “Briseles briesmoņa”.
Latvijas Ārpolitikas institūta direktora vietnieks Kārlis Bukovskis norāda, ka “nacionālisms un tā popularitātes pieaugums ekonomisko problēmu apstākļos ir neizbēgams, jo iekļauj vienkāršību un skaidri definē vainīgo (piemēram, atvērto tirgu)”. Taču arī van Rompeja un Barozu apspriestās “vienotās Eiropas” ideja šobrīd nav uzskatāma par īpaši darbotiesspējīgu, jo nacionālo parlamentu nozīme pēdējos gados ne tuvu nav mazinājusies. “Idejas par vienotu Eiropu ir visnotaļ populāras dažu intelektuāļu un akadēmiķu aprindās. Tomēr praktiski tas ir politiski jūtīgs un pat utopisks koncepts, raugoties uz ES darbību un institūciju mijiedarbību ar nacionālajām valstīm. Starpvaldību pieeja vēl joprojām ir būtiska, ko pierādīja arī krīzes risināšana, kur ES institūcijām nebija pietiekamu tiesisko un finansiālo instrumentu,” skaidro Bukovskis.
Latvijas vieta ir ES
Latvijas eiroparlamentāriete Inese Vaidere norāda uz atšķirībām vārda “nacionāls” interpretācijā. ES līderi nerunā par nacionālu valstu, vērtību vai tautību iznīcināšanu. “Van Rompejs runā par tādu nacionālismu, kas piemīt lielām valstīm, ko mēs Krievijā saprotam ar šovinismu un kāds Vācijā bija nacionālsociālisms. Viņš baidās no šīm lietām,” atšķirības iezīmē Vaidere. “Protams, ekonomiskajās grūtībās ir jāatrod vainīgie, un Vilders un Lepēna izmanto šo kārti un kā vainīgo pasniedz ES.” Viņasprāt, nav šaubu, ka Latvijas vieta ir ES. “Mums, ņemot vērā pagātni un ģeopolitisko stāvokli, alternatīva ir tikai ES,” spriež Eiropas Parlamenta deputāte. “Ja mēs būtu ārpusē, iespējams, uz mums Krievija izdarītu nesalīdzināmi lielāku šantāžu un spiedienu nekā šobrīd uz Ukrainu. Varbūt mēs jau būtu muitas savienībā. ES mums ir vienīgā alternatīva, taču mums arī saprātīgi jādiskutē, kādas pilnvaras atstājamas nacionālajai valstij un kādas nododamas ES.” Arī Bukovskis uzsver, ka Briselē ir visnotaļ dalītas emocijas par to, cik “dziļa” integrācija būtu nepieciešama. “Acīmredzot uzmanība ir vērsta uz to, kādu pozīciju, tālāko ES modeli gribēs redzēt Vācijas jaunizveidotā koalīcija. Konservatīvo un sociāldemokrātu sadarbība vienā koalīcijā lielākajā ES dalībvalstī ir simbolisks un intelektuāls risinājums arī taupības un izaugsmes diskusijas kontekstā, kas norisinās visā ES,” spriež Bukovskis.
