Olafs Zvejnieks: Eiropa aizliedz iekšdedzes dzinējus. Ar kādām automašīnām pārvietosimies pēc 13 gadiem? 103
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atbildēšu uzreiz – neaizliedz gluži no rītdienas. Vēl kādu laiku šādas mašīnas brauks pa Eiropas ceļiem. Taču pilnīgi skaidri ir iezīmēta šo dzinēju ēras beigas Eiropā.
14. jūlijā tika pieņemta Eiropas Komisijas tiesību aktu pakete, kas paredz plašus pārkārtojumus ES klimata, enerģētikas, transporta un nodokļu politikā, lai līdz 2030. gadam samazinātu silumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55% salīdzinājumā ar 1990. gada līmeni.
Tad lūk, šī tiesību aktu pakete nosaka, ka vidējās emisijas jauniem vieglajiem automobiļiem no 2030. gada jāsamazina par 55% un no 2035. gada – par 100%.
Samazināt ar benzīnu vai dīzeļdegvielu darbināmu iekšdedzes dzinēju emisijas par 100% ir tehniski neiespējami, un no tā arī secinājums – pēc 13 ar pusi gadiem, bet ticamāk, ka vēl agrāk, mašīnu ar iekšdedzes dzinēju Eiropā nopirkt vairs nebūs iespējams un visas pārdotās jaunās vieglās automašīnas būs ar elektriskajiem vai varbūt kāda cita jaunā tipa dzinējiem, piemēram, ūdeņraža.
Turklāt Eiropā arī netiks atļauts reģistrēt jaunus citur pirktos automobiļus, kuru emisija nebūs nulle.
Ņemot vērā automašīnu ekspluatācijas periodus, tas nozīmē arī to, ka ne vēlāk kā ap gadsimta vidu automašīnas ar iekšdedzes dzinējiem uz Eiropas ceļiem vairs atrodamas nebūs.
Šajā brīdī satriektie auto entuziasti varētu sašutumā iekaukties un kliegt: “Nu kādam gan idiotam jābūt, lai labprātīgi uzkrautu sev uz kakla šādas saistības, lai gan auto ražošanas pasaule un ar auto ekspluatāciju saistītā infrastruktūra nemaz nav gatava šādām pārmaiņām!”
Kaut kādā mērā es varētu pats šiem kaucieniem pievienoties, taču Eiropas Savienība uz to skatās šādi – vecajai, uz naftu un pārējo ogļūdeņražu dedzināšanu balstītajai enerģētikai, transportam un saistīto tehnoloģiju kopai ir pienākušas loģiskas un neizbēgamas beigas gan ekoloģisku, gan arī ekonomisku iemeslu dēļ un šīs beigas pienākušas ne tikai Eiropā, bet visā pasaulē.
Tie, kas pirmie spēs izveidot, attīstīt un ieviest jaunas tehnoloģijas, iegūs izšķirīgas konkurences priekšrocības nākotnes pasaulē. ES līderi vēlas, lai šīs priekšrocības iegūtu Eiropa un tādējādi spētu iesēsties nākotnes pasaules ekonomisko līderu krēslā.
Nevar noliegt, ka zināma loģika šajā domu gājienā ir – piemēram, šobrīd Eiropas vadošā vēja enerģijas izmantotāja un viena no lielākajām vēja ģeneratoru ražotājām pasaulē ir mazā Dānija.
Un mazajai Dānijai tas ir izdevies tāpēc, ka 70. gados, tieši pēc arābu valstu naftas embargo pieteikšanas tām rietumvalstīm, kas atbalstīja Izraēlu “Jom Kipur” karā, pēc kura naftas cena Rietumos pieauga trīs reizes, tika pieņemts stratēģisks lēmums – neļaut tam nekad vairs atkārtoties un attīstīt alternatīvu – vēja enerģētiku.
Un tas arī konsekventi ir darīts jau teju 50 gadus.
Neskatoties uz to, gandrīz visu šo laiku vēja enerģētika ir bijusi dārgāka alternatīva par naftas enerģētiku un situācija mainījusies tikai apmēram iepriekšējās desmitgades vidū.
Ar konsekventu neatlaidību Dānija kļuvusi par šā virziena līderi pasaulē. Kaut ko līdzīgu ES līderi grib paveikt ar visu Eiropas Savienību, un mums tajā visā būs jāpiedalās, gribi vai negribi.
Tātad Eiropa uzskata, ka bez emisiju samazinājuma par 55% nākamajā desmitgadē ES neizdosies līdz 2050. gadam kļūt par pasaulē pirmo klimatneitrālo pasaules daļu un īstenot dzīvē Zaļo kursu.
Kas tad vēl Eiropā iecerēts, lai sasniegtu gan iecerētos mērķus, gan arī virzītos uz nākotnes pasaules tehnoloģisko līderu jomu? Mūsu ikdienu visvairāk varētu skart valstīm noteiktais pienākums publiskajam sektoram katru gadu renovēt 3% ēku – tas vismaz trīskārtīgi pārsniedz pašreizējos ēku renovācijas tempus Eiropā un vēl vairāk pārsniedz šo tempu Latvijā.
Vecās un energoneefektīvās ēkas patērē ap 40% visu energoresursu un rada ap 36% silmnīcefekta gāzu emisiju. Ir skaidrs, ka, renovējot ap 1% ēku gadā, kas ir vidējais rādītājs Eiropā, mērķis līdz 2030. gadam par 60% samazināt ēku emisijas netiks sasniegts, tādēļ nolemts piecirst piešus šim procesam, un tas būs ne mazāk sarežģīti kā atteikšanās no iekšdedzes dzinējiem.
Saskaņā ar “GASO” aprēķiniem, lai sasniegtu šos mērķus, tikai Rīgā vien katru gadu līdz pat 2030. gadam jāatjauno 200 ēkas, un galvenokārt tās ir sliktā tehniskajā stāvoklī esošās padomju laiku daudzstāvenes.
Ņemot vērā, ka visā valstī pēdējo piecu gadu laikā īstenoti vien 508 ēku atjaunošanas projekti, uzdevuma mērogs ir patiešām galvu reibinošs, un nav pat skaidrs, vai paveicams reālajā dzīvē.
Tāpat dažādi ierobežojumi skars kuģu un aviācijas izmantoto degvielu, tātad kuģu un aviosatiksme kļūs prognozējami dārgāka, bet 40% no enerģijas 2030. gadā būs jāiegūst no atjaunojamiem resursiem.
Šis punkts ir vienīgais, kurš neizraisa tūlītējas bažas Latvijā, jo Latvija jau šobrīd šo mērķi ir izpildījusi atšķirībā no ES vidējā rādītāja 18%. Taču bažas rada tas, ka pēc 2030. gada prasības būs vēl augstākas un tad izlāpīties ar padomju laikos būvētajām HES vairs neizdosies.
Tāpat Eiropa plāno desmit gados iestādīt trīs miljardus koku un attīstīt ar mežiem saistīto bioekonomiku, kas varētu kopumā būt laba ziņa Latvijai kā vienai no Eiropas mežainākajām valstīm.
Ir skaidrs, ka tuvākā desmitgade būs strauju un sarežģītu pārmaiņu laiks, un ES vadība ir apņēmības pilna to īstenot.
Ir tikai viena problēma, kā raksta izdevums “Politico” – sociālo mediju analīze, kas tika paveikta īsi pēc Zaļā kursa pasludināšanas, liecina – ES vadības plāni ir izdiskutēti tikai Briseles kabinetos, nevis sabiedrībā kopumā un, kā būs ar sabiedrības atbalstu šo plānu īstenošanā, līdz galam īsti skaidrs nav.
