Žils Merits: ES jākļūst atsaucīgākai Eiropas pilsoņiem 1
Briselē un vairākās citās Eiropas galvaspilsētās politiķi apzinās, ka ES ir jārod atbilde uz augošo neapmierinātību un ka – beidzot – šajā procesā var iegūt politisko kapitālu.
Katalizatora loma ir bijusi Apvienotās Karalistes bieži muļķīgās “breksita” (“Britain exit”) debates par Britānijas (ne)palikšanu ES. “Nepalikšanas” kampaņas aizstāvju argumenti bieži ir neprecīzi vai pat klaji meli; taču niknās debates Britānijā, vai palikt Eiropā, ir atklājušas ES dziļi iesakņojušos trūkumus un piespiedušas Eiropas vadītājus pārtraukt to ignorēšanu.
Eiropas populistisko partiju ietekmes pieaugums ir radījis līdzīgu spiedienu visā kontinentā. Un tomēr, lai gan bažas raisošas, tām ir neliela politiskā uzticamība; toties Apvienotajā Karalistē “Nepalikšanas” kampaņā piedalās arī vairāki valdības ministri, kuri uzskata ES it kā nedemokrātisko lēmumu pieņemšanas veidu kā vienu no tās galvenajiem trūkumiem.
Īstenībā ES galvenajiem trūkumiem ir maz kopēja ar demokrātiju. Vaina par bēgļu un migrantu krīzes radīto haosu, Eiropas neatbilstošo atbildi uz Arābu pavasari 2011. gadā, Ukrainas krīzi trīs gadus vēlāk un Krievijas uzstājību nevar tikt uzvelta veidam, kā tiek pieņemti ES lēmumi. Taču šie lēmumi uzsver ES nespēju reaģēt ātri un izlēmīgi. Vēl sliktāk, tie izgaismo ES nespēju novērst problēmas, vienojoties par skaidru stratēģiju.
Tomēr demokrātija ir atslēga ES nākotnei. Gadiem kritiķi ir norādījuši uz “demokrātijas iztrūkumu” Eiropā. Ministru padome, kas kopā ar Eiropas Parlamentu veido ES likumus, ir tikpat necaurredzami slepena kā Ziemeļkorejā; tā darbojas aiz slēgtām durvīm, neinformējot sabiedrību par to, kas ko teicis.
Lai mazinātu vēlētāju nepatiku pret ES, vajadzēs pamatīgas izmaiņas, un šo neērto patiesību sāk aptvert Eiropas vadošie politiķi. ES valdību lielākās bažas ir bijušas par to, ka balsojums par “breksitu” 23. jūnijā izraisīs virkni līdzīgu referendumu citās valstīs. Tas noteikti dotu graujošu triecienu ES uzticamībai kā dalībvalstīs, tā ārzemēs.
Taču britu lēmums palikt būtu gandrīz tikpat slikts, ja ES iestādes Briselē tikai atviegloti nopūstos un turpinātu “biznesu kā parasti”, atstājot neefektīvās struktūras neskartas. Šādā gadījumā populisti izmantotu ES “supervalsti” kā biedēkli, lai mazinātu atbalstu vairākuma partijām. Kāda veida demokrātisku reformu varētu paredzēt? šāds jautājums tika uzdots 2005. gadā, kad referendumos Francijā un Nīderlandē tika noraidīts ES piedāvātais Konstitucionālais līgums. Tobrīd ES bija savā augstākajā punktā pēc eiro ieviešanas un ambiciozās paplašināšanās uz austrumiem 2004. gadā, tāpēc iespējas panākt izmaiņas šodien, kad ES ir popularitātes norietā, pirmajā acu uzmetienā liktos pat vēl neiespējamākas.
Taču īstenībā varētu notikt pretējais. Kad “Eiropas projektam” bija ziedu laiki, tikai daži tālredzīgākie saskatīja nepieciešamību lielākai pilnvaru centralizācijai. Darba ražīguma kritums un darbaspēka sarukums Eiropā liecina, ka priekšā ir vēl grūtāki laiki, un stiprina viedokli par ES, kas ir efektīvāka, kā arī demokrātiski atsaucīgāka.
Kā ES var pārveidot pussagruvušos lēmumu pieņemšanas mehānismus, kas tikuši stutēti un balstīti ar pagaidu konstrukcijām gandrīz 40 gadu, efektīvā un darbīgā demokrātijā? Ceļā ir 28 dalībvalstu augsti vērtētā suverenitāte, ļoti dažāda politiskā kultūra un lērums pretrunīgu nacionālo un reģionālo interešu.
Politologi ir ieteikuši desmitiem ideju, sākot ar dubultmandātu (dodot nacionālo parlamentu deputātiem vietu Eiropas Parlamentā) atkārtotu ieviešanu līdz ES Senāta izveidošanai divpalātu sistēmā. Taču detaļas par demokrātiskāku ES, kur Eiropas Komisijai nāktos ziņot par padarīto sabiedrībai, ir mazāk svarīgas nekā politiskā griba virzīties uz priekšu.
Vairākums Eiropas valstu valdību, lai kāda būtu to politiskā ievirze, ir ilgi pretojušās modernākas un demokrātiskākas ES veidošanai. Taču tagad tām jāizvēlas, vai tikt atspiestām no galēji kreiso vai labējo eiroskeptisko partiju puses, vai atbildēt uz šo apdraudējumu ar pārnacionālas demokrātijas izveidošanu, kas var apmierināt vēlētāju pamatotās bažas.
2003. gada Eiropas konvents, kas radīja bēdīgu galu ņēmušo ES konstitūciju, nav piedāvājis plānu nākotnei. Tā samežģītā darbība lielā mērā notika bez sabiedrības informēšanas. Lai apturētu “Eiropas” augošo kritiku, ES jāveic apvērsums, izvēršot atklātas debates un iesaistot pilsonisko sabiedrību, ne tikai saujiņu politisko pārstāvju.
Jāizvirza priekšnoteikums, ka ES virzās uz sairšanu un ka, vienīgi kļūstot atsaucīgāka Eiropas pilsoņiem, tā var pavērst šo procesu pretējā virzienā.
Žils Merits, “Europe’s World” redaktors
© Project Syndicate
Tulkojis Valdis Bērziņš
