Uldis Šmits: Eiroislāms. Kas tas ir un vai tāds ir iespējams? 6
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Francijas prezidents Emanuels Makrons un iekšlietu ministrs Žerārs Darmanēns nesen tikās ar Francijas musulmaņu kulta padomē (CFCM) pārstāvēto federāciju vadītājiem, kuriem Elizejas pils izvirzīja prasību: piecpadsmit dienās sadarbībā ar reliģijas lietās atbildīgo Iekšlietu ministriju izstrādāt un apstiprināt “republikānisko vērtību hartu” ar tajā iekļaujamiem diviem pamatprincipiem – politiskā islāma un ārvalstu ietekmes noraidīšana.
Līdztekus pusgada laikā jābūt izveidotai “nacionālajai imāmu padomei”, kas uzraudzīs garīdznieku sagatavošanu un profesionālo atbilstību. Tikmēr pati Elizejas pils gatavojas 9. decembrī iesniegt izskatīšanai valdībā likumprojektu par “Republikas vērtību nostiprināšanu”.
Minēto pasākumu kopums tiek uzlūkots kā Makrona plāns musulmaņu reliģiskās dzīves organizēšanā sekulārai valstij vēlamās izpausmēs.
Likuma tapšanas gaitā piedzīvotie terora akti acīmredzot lika tajā ieviest zināmas korekcijas, akcentējot cīņu pret radikālā islāma “separātisma” ideoloģiju. Tomēr Makrona centieni ir arī sava veida praktisks ieguldījums diskusijā par to, cik lielā mērā un vai vispār Francijas islāmticīgo kopienas spēj pieņemt šīs republikāniskās vērtības.
Plašākā nozīmē tas būtu jautājums par islāma, ja tā drīkst sacīt, eiropeiskošanas iespējām. Pretstatā bieži piesauktajiem Eiropas islamizācijas draudiem.
Sīrijā dzimušais vācu politoloģijas profesors Basams Tibi veltījis daudz publikāciju Eiropas un islāma attiecībām, un, viņaprāt, “eiroislāma” koncepts ir reāli īstenojams.
Gan ar nosacījumu, ka Rietumu demokrātijas nepakļausies radikālu ideologu manipulācijām, nereti piesegtām ar cilvēktiesību lozungiem, un aizstāvēs savus principus, identitāti, kultūru un pilsoniskās sabiedrības intereses. Bet, kā viņš rakstīja nu jau tālajā 2004. gadā, “Eiropa pacieš nepaciešamo”.
Domnīca “Pew Research Center” drīz pēc bēgļu krīzes (2015) publiskoja pētījumu, kurā, starp citu, norādīja uz Eiropas musulmaņu – pārsvarā imigrantu vai viņu pēcteču – izcelsmes valstu reliģisko tradīciju dažādību un tāpat visai atšķirīgo viņu tagadējo mītnes zemju politiku un attieksmi. Pētījumā bija ietvertas ziņas par Eiropas Savienības dalībvalstīm, kā arī Norvēģiju un Šveici.
Turklāt tieši Šveicē (vairāk nekā 6% islāmticīgo) iegūtie dati varētu likties pārsteidzoši. Kaut vai tas, ka aptuveni puse musulmaņu (56,7% no Balkāniem) vai par tādiem uzskatīto nekad nav piedalījusies reliģiskajos rituālos. Laicīgās varas attiecības ar baznīcu reglamentē katrs kantons pa savam.
Tā ir gluži pretēja pieeja salīdzinājumā ar kaimiņos Francijā pastāvošo centralizāciju, kurai šķietami vajadzētu nodrošināt efektīvāku pārvaldību un valdības informētību. Bet realitāte ne vienmēr atbilst vispārnacionālajām nostādnēm vai vienlīdzības principu vārdā pieņemtajiem tiesību aktiem.
Piemēram, Francijas likums (1978), kas stipri ierobežo datu vākšanu un apzināšanu, tai skaitā socioloģiskajās aptaujās, par pilsoņu reliģisko piederību, apgrūtina arī sarežģītās sabiedrības ainas izpratni.
Vēlamā iztēlošana par esošo, ko valdošie politiķi ilgstoši piekopa, nav traucējusi islāmistiem veidot savu, kā Makrons saka, “paralēlo kārtību”, naidīgu daudzinātajām republikāniskajām vērtībām.
Daudzviet Rietumos šādas “paralēlas kārtības” esamība tiek uztverta līdzcietīgi, aizbildinoties ar ticības brīvību un multikulturālismu vai mīļā miera labad. Makronam pēdējo nedēļu laikā nācās šajā sakarā ielaisties polemikā ar amerikāņu un britu preses komentāru autoriem.
Tā, “Washington Post” sprieda, ka Francijas prezidentam drīzāk vajadzētu izskaust viņa valstī izplatīto “sistēmisko rasismu”, nevis pievērsties islāma reformēšanai. Asāka vārdu pārmaiņa, daļēji pārpratumu dēļ, izvērtās arī ar “New York Times” un “Financial Times”.
Elizejas pils veiktā skaidrošanas darba rezultāti vismaz pagaidām nav diez cik jūtami, lai gan Makrons varbūt domā, ka oponentus var pārliecināt, teiksim, garā intervijā, kādu viņš sniedza “Al Jazeera”, pamatīgi izklāstot, ka pravieša kariķēšana nav “valdības projekts” un ka valdība aizstāv ne jau karikatūras, bet tiesības tās publicēt.
Šajā sakarā Francijas modelis ir gandrīz nepārtrauktu strīdu objekts. Taču zīmīgi – pirms pieciem gadiem debates raisījās arī par jēdzienu “Austrijas islāms”. Proti, saistībā ar Vīnē pieņemto likumu, kas, no vienas puses, pavēra musulmaņiem lielākas iespējas viņu reliģijas jomā, bet, no otras, līdzīgi liedza kulta finansēšanu no ārvalstīm.
Tāpat šo reformu gan slavēja, gan kritizēja, un grūti pateikt, vai minētais jēdziens ir ieguvis reālu saturu. Vien jāsecina, ka nekādi tiesību akti nespēj pasargāt eiropiešus no indoktrinētu personu iemiesota apdraudējuma. To var tikai mazināt, ja pārstāj “paciest nepaciešamo”.
