Māris Antonevičs: Eirodeputāte Krimā 26
Iesākumā kāda četrus gadus veca (2010. gads) epizode no Saeimas. Tur iesniegts priekšlikums grozījumiem Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanu likumā, rosinot kandidātiem noteikt ierobežojumus – neļaut kandidēt bijušajiem čekistiem un interfrontiešiem (līdzīgi kā tas noteikts Saeimas un pašvaldību vēlēšanās). Plašsaziņas līdzekļi vēsta, ka Saeimas vairākuma pārstāvji esot “skeptiski” par šādu nepieciešamību. No ziņu aģentūras LETA aptaujas varam uzzināt argumentus. “Tas ir populisms,” apgalvo Zemnieku savienības līderis Augusts Brigmanis, viņa frakcija to neatbalstīšot. Ne tik konkrēts ir “Vienotības” frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis – esot jāvērtē juridiskās konsekvences. Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja Ilma Čepāne (“Vienotība”) no komentāriem atturas. Savukārt Kārlis Šadurskis (“Vienotība), kurš pats jau kārto koferus ceļam uz Briseli, spriež: “Ir jāizvērtē šāda priekšlikuma pieņemšanas riski un vai patlaban komunistiska pagātne ir kāds būtisks apdraudējums Latvijas pārstāvniecībai Eiropā.” Tas tad acīmredzot tiek darīts un lēmums pieņemts – risku nav, priekšlikums noraidīts.
2014. gads. Krimas krievu militāristu ciešā uzraudzībā notiek “referendums” par atdalīšanos no Ukrainas un pievienošanu Krievijai. Eiropas Savienības valstis sašutušas, arī Latvijas Ārlietu ministrija izplatījusi paziņojumu, ka neatzīst referendumu par leģitīmu, un brīdina Krieviju par “tālejošām negatīvām starptautiskām sekām”. Bet Krievijas televīzijas, kurām, protams, ir cits skatījums uz notiekošo, stāsta, ka tā gluži neesot, ka Eiropa nemaz neatbalsta Krimas “tautas izvēli”. Lūk, kā “novērotāja” ieradusies Eiroparlamenta pārstāve un publiski apliecinājusi, ka viss ir likumīgi un labākajā kārtībā. Un tie nav kaut kādi propagandas izdomājumi, šī deputāte tiek arī parādīta un intervēta – tā ir Tatjana Ždanoka.
“Ierūsējušajai” komunistei, kura jau kādu laiku tērpusies krievu šovinisma drānās, pēdējo mēnešu notikumi ir atnākuši gandrīz kā otra jaunība. Te viņa Rīgā organizē mītiņu, kurā ap divsimt cilvēku, vicinot Krievijas karogus un plakātus “Garantijas krievu valodai no Sevastopoles līdz Rīgai”, maršē pa Rīgas centru, te ar prokrievisku pozīciju Briselē piedalās debatēs par Ukrainu, te jau klātienē aplaudē Krimas referenduma organizētājiem. Bet nu jau tā vairs nav tikai Latvijas, bet visas Eiropas Savienības problēma. Cerams, ka tagad arī profesors Šadurskis un viņa partijas biedri beidzot ir saņēmuši atbildi uz četrus gadus veco jautājumu par riskiem, kādu apdraudējumu rada šādu cilvēku līdzdalība ES varas struktūrās. Un vai A. Brigmanis joprojām uzskata, ka tādas runas ir populisms? Tā ir Latvijas valdošo partiju vaina, kas nav spējusi Eiropai paskaidrot, ka cilvēki, kas aktīvi cīnījās pret PSRS sabrukumu, joprojām nav ar šo faktu samierinājušies un viņu politisko izpausmju ierobežošana nav tikai pārspīlēts bailīgums, bet drošības jautājums.
“No deviņiem Latvijas pārstāvjiem EP trim ir dīvainas attiecības ar valsti, kuru viņi pārstāv,” nesen savā interneta dienasgrāmatā rakstīja Krievijas opozicionārs Vladimirs Karamurza, ar to domājot Tatjanu Ždanoku, Aleksandru Mirski un Alfrēdu Rubiku. Var cerēt, ka gaidāmajās EP vēlēšanās šo proporciju izdosies mainīt, bet var arī rīkoties aktīvāk. Kaut vai atgriežoties pie 2010. gada priekšlikuma.
