Eiro durvis veras čīkstēdamas 0
Šis bija ārpuskārtas Saeimas pirmais solījumu pildīšanas gads. Ne visi vārdi sakrita ar darbiem. Solīta bija darbaspēka nodokļu samazināšana. Tomēr pirmajā gadā samazināja pievienotās vērtības nodokli (PVN) patēriņam.
Tā vietā, lai palīdzētu mazturīgajiem un palielinātu neapliekamo minimumu, atvieglojumus radīja tiem, kas iepērkas visvairāk un visdārgāk, – samazinot PVN. Tiesa, turpmākajos gados iedzīvotāju ienākuma nodoklis tiks pakāpeniski samazināts – no 1. janvāra par procentpunktu.
Tas tika darīts ar eiro vārdu uz lūpām – lai inflāciju noturētu zem 3%. Otra iespēja – samazināto PVN attiecināt uz pārtikas pamatproduktiem – pat netika apspriesta. Šādi inflāciju piebremzētu vēl vairāk, jo, kā zināms, tieši pārtikas iegādei lielākajai ļaužu daļai procentuāli lielākie tēriņi. Arī šī valdības izvēle nebija par labu mazturīgajiem. Varbūt tagad vāktie paraksti piespiedīs par to spriest.
Vismaz Saeimas lēmums par lata aizstāšanu ar eiro, pretēji daudzu politiķu plašajām populistiskajām pretīrunāšanām, apliecināja ģeopolitiski skaidri iezīmētu tālāko virzību. Kaut arī sabiedrības vairākums joprojām šaubās par šā soļa ekonomisko izdevīgumu, durvis eiro valūtai tika atvērtas.
Bet kas tur, paverot durvis, čīkst? Antiglobālisti? Viņu iesniegums Drošības policijai, ka eiro apdraud valsts pastāvēšanu, nevar iedarbināt valsts represīvo mehānismu pret politisku lēmumu. Antiglobālistu durvīs ieliktā kāja pat nevar tikt saspiesta, jo durvis veras vaļā, nevis ciet.
Pensionāri čīkst? Viņu pensijas eiro ieviešanas gadā noteikti tiks indeksētas.
Visvairāk čīkst tautas vairākums, kam ir pamats bažīties, ka kārtējā naudas maiņā, kārtējā ekonomiskajā izrāvienā valsts augšas atkal atrausies no apakšas.
Durvis eiro pavērsies, bet kas pa tām ienāks pirmais: eirozonas parādu nasta vai jaunas investīcijas? Vēl lielāka importēto preču gūzma vai ieguldījumi ražotnēs? Lielākas algas vai vēl lielākas cenas?
Mani mulsina, ka līdz ar eiro atnākšanu gan Latvijas Banka, gan pozīcijas politiķi sola cenu necelšanos un vienlaikus – arī jaunas darba vietas un izaugsmi. Tik daudz esam uz savas ādas piedzīvojuši, lai varētu paši secināt: jo straujāka izaugsme, jo augstāka inflācija un cenas.
Vienīgais, kas var ieeļļot durvis pret čīkstēšanu, ir valsts konsekventa iestāšanās par to, lai ekonomikas attīstība parauj līdzi arī cilvēku labklājību. Lielākas algas, bet ne lielākas par darba ražīguma pieaugumu. Eksporta pieaugumu straujāku nekā importa pieaugumu. Minimālo ienākumu nodrošināšanu mazturīgajiem.
