Eirāzijas savienība par eiropiešu naudu? 0
Neskatoties uz vēl 13. janvārī Eiropas transporta komisāra Sīma Kallasa vizītes laikā Latvijas augstāko amatpersonu – Valsts prezidenta un Ministru prezidenta – pausto atbalstu dzelzceļa projekta “Rail Baltica” īstenošanai, satiksmes ministrs Aivis Ronis turpina meklēt iespējas paust netiešu kritiku projektam.
Pagājušās nedēļas sākumā viņš sev rada pateicīgu uzklausītāju – Francijas transporta ministru Tjerī Mariāni, kurš esot izrādījis īpašu interesi par dzelzceļa līnijas Rīga–Maskava modernizāciju. Savukārt A. Ronis viesim esot atzinis, ka “patlaban iezīmētie TEN-T tīklu koridori neatspoguļo faktisko Rietumu kravu plūsmu uz Krieviju un NVS valstīm, līdz ar to pastāv Baltijas valstu potenciālā izolācija no Eiropas Savienības nākotnes sadarbības ar Austrumu valstīm”.
Tas, ka Roņa kungs savas rūpes par Maskavas virziena dzelzceļa līnijas attīstību pauda tieši Francijas ministram, nebūt nepārsteidz. Francijas draudzīgās attiecības ar Krieviju ir vispārzināmas, it īpaši tādās jomās kā transports un enerģētika. Bažas sagādā kas cits. Francijas ministra vizīti A. Ronis kārtējo reizi izmantoja kā iespēju piesaukt teoriju, ka Eiropas Komisijas programmā “Savienojot Eiropu” (CEF, “Connecting Europe Facility”) paredzētais papildu finansējums no Kohēzijas fonda samazinās to naudas apjomu, ko Latvija no Kohēzijas fonda var iegūt citiem projektiem, piemēram, Austrumu–Rietumu dzelzceļa savienojuma elektrifikācijai. Jāuzsver, ka Kohēzijas fonda līdzekļu piesaiste CEF programmā ir būtisks priekšnosacījums “Rail Baltica” projekta īstenošanai, jo tikai tā var panākt jaunās līnijas izbūvi par ES naudu līdz pat 85% apjomā no projekta izmaksām.
Komisārs S. Kallass Rīgā sacīja: ierobežojumi ES valstīm saņemt ES Kohēzijas finansējumu līdz 2,5% no to IKP nevar tikt attiecināti uz ES finansētajiem transporta infrastruktūras projektiem.
Lai situācija ar ES prioritātēm un gatavību ieguldīt naudu Baltijas valstu dzelzceļu savienošanai ar pārējo ES būtu pilnīgi skaidra, uz A. Roņa norādēm par nepieciešamību pārskatīt iepriekš nospraustos TEN-T koridorus, ieskaitot “Rail Baltica” līniju, S. Kallass diplomātiski, bet tieši atbildēja: “CEF ietvaros īstenojamie projekti ir jāskata Eiropas kopējās attīstības griezumā un transporta infrastruktūrai pieejamais finansējums ir unikāla iespēja dalībvalstīm īstenot nozīmīgus ilgtermiņa projektus.”
Es varbūt atļaušos komisāru pārfrāzēt nedaudz nediplomātiskāk: “ES nodokļu maksātāju nauda ir izmantojama projektos, kas nodrošina labāku satiksmi Eiropas Savienībā, nevis uz trešo valstu galvaspilsētām.” Lūdzu nepārprast – es neesmu Austrumu – Rietumu virziena koridora uzlabošanas pretinieks. Taču doma, ka šīs līnijas atjaunošana varētu tikt lielā mērā finansēta no ES puses tad, ja šo finansējumu nesaņem “Rail Baltica”, nav pamatota. Mēģinājums tieši vai netieši “norakt” “Rail Baltica” nedos labumu nevienam. Latvija šo naudu vienkārši zaudēs.
Kādi apsvērumi vada “Rail Baltica” skeptiķus Latvijā, ir grūti spriest. Taču Briselē Eiropas Parlamentā notiekošā “Krievijas dzelzceļa līniju” izstāde ir labs apliecinājums, kā šīs lietas tiek uztvertas mūsu kaimiņvalstī. Izstāde pamatā sastāv no koši sazīmētām dzelzceļa līniju kartēm, kurās Baltijas valstis nepārprotami tiek piekabinātas pie Krievijas vienotās transporta telpas, atdalot to ar sarkanu līniju no ES transporta telpas.
Redzamas treknas krāsainas dzelzceļa līnijas, kas savieno Tallinu ar Pēterburgu, Rīgu ar Maskavu, Varšavu ar Maskavu un pāri tam visam virsraksts – “Savienosim ar tiltiem Eirāziju, strādājot ar ES TEN-T projektiem”. Citiem vārdiem – par ES naudu “satiltosim” Eirāzijas savienību – to pašu, ko Vladimirs Putins izvirzīja par savu stratēģisko mērķi.
Līdz ar to ir jautājums – kur Krievijas dzelzceļa plānotāji ir ierādījuši vietu mums? Vai vidū starp Krieviju un Franciju, kas pēc ģeogrāfiskās kartes nekādi nesanāk, vai arī citā minētajā izstādē prezentētajā kartē ar nosaukumu “Krievijas impērijas dzelzceļu karte”?
