Einars Repše: Jāizbeidz sociālisms veselības aprūpē un jāievieš brīvā tirgus principi 21
Veselības ministrijas ierosinātā reforma nerisina lielākās veselības aprūpes problēmas – pakalpojuma pieejamību, korupciju, zemās ārstu algas, tirgus kropļošanu ar nepārdomātām valsts subsīdijām u.tml. Tā nav saucama arī par obligāto veselības apdrošināšanu tādā izpratnē, kā tas ir Nīderlandē un citās Eiropas valstīs, kur cilvēks, iegādājoties apdrošināšanas polisi, nav spiests stāvēt garās rindās vai dot kukuli, lai saņemtu kvalitatīvus medicīnas pakalpojumus.
Circenes reforma nerisina veselības aprūpes problēmas
Sakārtota veselības aprūpes sistēma balstās arī sakārtotā veselības finansēšanas sistēmā. Šobrīd Latvija veselības aprūpes sistēmas budžets tiek administrēts centralizēti. Tas, ar ko un cik daudz katru gadu slimosim, tiek izlemts valdībā. Veselības ministres Ingrīdas Circenes piedāvātā reforma paredz iezīmēt 5% no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (INN) vai ļaut brīvprātīgi ik mēnesi samaksāt 28 eiro, tādā veidā tiešāk sasaistot nodokļu maksāšanu ar veselības pakalpojumu saņemšanu. Tas varbūt mazliet palīdzēs iekasēt nodokļus un ierobežos nodokļu nemaksātāju iespējas ārstēties uz citu rēķina. Varbūt tas liks aplokšņu algu saņēmējus kaut nelielu daļu savu ienākumu tomēr iemaksāt valsts kasē, bet šī reforma, kura jau raisījusi ļoti karstas diskusijas un lielu pretestību, nerisinās galvenās veselības aprūpes problēmas – pakalpojumu pieejamību un to zemo kvalitāti. Pie tām šobrīd vainojams gan finanšu trūkums, gan nozares neracionāla organizācija un ačgārna, modernai tirgus ekonomikai pilnīgi nepieņemama finanšu administrācija.
Labākais risinājums – Nīderlandes modelis
Latvijas veselības aprūpes budžets (apmēram 3% no IKP) ir vairāk nekā divas reizes zemāks par vidējo Eiropā, bet privāto maksājumu īpatsvars veido 40% (Igaunijā – 19%, Lietuvā 28%). Uzskatu, ka vienīgais risinājums ir novecojušo, sociālismā aizkavējušos sistēmu aizstāt ar modernu veselības apdrošināšanu, kas strādā konkurences un brīvā tirgus apstākļos. To ļoti veiksmīgi atrisinājusi Nīderlande, kas kvalitātes rādītājos kopš 2005. gada ierindojas pirmajā trijniekā starp 34 Eiropas Savienības dalībvalstīm (Euro Heatlh Consumer Index). Pareizi organizēta apdrošināšanas sistēma vienlaicīgi nodrošinās gan solidaritātes principu, gan papildu līdzekļu ienākšanu veselības aprūpē. Sociāli neaizsargātajām grupām polisi iegādāsies vai vismaz daļēji kompensēs valsts. Līdz ar to, tāpat kā šobrīd, lielāko daļu bāzes veselības aprūpes izdevumu uzņemsies valsts, tikai krietni racionālākā un pašregulācijai pakļautā veidā. Obligāto polišu iegādi bērniem un jauniešiem, kā arī maznodrošinātām personām pilnībā segs valsts, pārējiem to jūtami subsidēs valsts, un katrs varēs brīvi izvēlēties kādu no licenzētajām apdrošināšanas kompānijām, kam uzticēt savu apdrošināšanu.
Visas apdrošināšanas kompānijas konkurēs tirgū, nodrošinot kvalitātes palielināšanos, zemākas cenas un maksājumu iespējami efektīvu izlietošanu. Slimnīcas un ārsti pelnīs atbilstoši darbam un varēs plānot savus izdevumus, vadoties pēc noslēgto līgumu skaita, nevis mistiskām kvotām, ko noteikusi valdība. Bāzes polises un obligāti apdrošināmo pakalpojumu grozu noteiks valsts, kas arī kontrolēs apdrošinātājus un ar speciālu likumu noteiks to tiesības un pienākumus. Papildus būs radīta iespēja brīvprātīgi iegādāties arī augstākas pakāpes polises, katram atbilstoši savām prasībām un iespējām, kas automātiski veicinās līdzekļu pieplūdumu veselības aprūpē. Piedāvājot dažādas atlaides, tiks veicināts veselīgs dzīvesveids un regulāras profilaktiskas pārbaudes. Apdrošinātāji būs tieši un finansiāli ieinteresēti, lai cilvēki neslimotu, bet, ja kādam gadīsies saslimt – lai viņu iespējami ātri un labi izārstētu.
Ir jāsaprot, ka šobrīd mēs visdārgāk maksājam ar savu veselību, ačgārnās sistēmas dēļ nevēršoties pie ārsta savlaicīgi vai neārstējoties pietiekami kvalitatīvi. Obligātās veselības apdrošināšanas modelis, kāds tas ir Nīderlandē, ļautu Latvijas iedzīvotājiem saņemt visiem pieejamu un kvalitatīvu veselības aprūpi, par kuras sniegtajiem pakalpojumiem (pēc polises iegādes) pilnā apmērā maksātu apdrošinātājs, neliekot iedzīvotājam piemaksāt daļu cenas no savas kabatas. Bāzes polises cenu valsts varēs delikāti regulēt, izvēloties obligāti apdrošināmo veselības aprūpes pakalpojumu grozu, bet polišu iegādi masveidā subsidēt no veselības aprūpes budžeta, tādejādi racionāli administrējot veselības aprūpei pieejamos līdzekļus. Galvenais izvēlēties labu, pārbaudītu un praksē strādājošu modeli – Nīderlandes modeli – nevis mēģināt kārtējo reizi izgudrot slikti strādājošu velosipēdu no jauna.
Autors ir biedrības “Latvijas Attīstībai” vadītājs
