Egons Pičners: “Laikam jau esmu dziesminieks…” 0
Pēc četru gadu pārtraukuma Latvijas šlāgeraptaujā ar dziesmu “Par tām dienām” ir atgriezies Egons Pičners. Viņš nevis vienkārši atgriežas, bet atdzimst jaunā veidolā, jo kopā ar viņu ir jauni un brīnišķīgi mūziķi. Egons dziesmu izpilda duetā ar Toniju.
“Dziedu par to, ko esmu izjutis. Tātad būtībā par sevi. Laikam jau egoistiski, bet izrādās, ka, dziedot par savu attieksmi pret pasauli, runāju par visiem saprotamām lietām – mīlestības plusiem un mīnusiem, laika nežēlīgo būtību, pateiktā vārda neatgriezenisko iespaidu. Dziedot varu paust to, ko neviens neuzklausa sarunā,” atklāj Egons Pičners.
Kādi šie četri gadi bijuši Egonam? Viņš nekavējoties atbild: “Raibi! Kopš, pateicoties krīzes ņemtajiem biznesa projektiem, esmu atguvis spēju domāt neskaitļu izteiksmē, prāts steidzis ģenerēt iekavēto. To visu labvēlīgi ietekmējis apstāklis, ka esmu iekļuvis amatierteātru apritē un ir radies visai veiksmīgs muzikālais risinājums dažām izrādēm. Turklāt ar diezgan dažādiem stiliem – gan roks izrādē “Robežsargs”, gan kabarē – “Medniecīte”, gan romance – “Santakrusa”, gan šlāgeris – “Viena ugunīga kļava”. Tāpat tapušas vairākas dziesmas, ko dzied mani draugi Dinārs Gulbis un Uldis Kākulis. Arī pats esmu kaut ko sadziedājis.”
Jaunā aptaujas dziesma “Par dienām tām” ir ļoti temperamentīga, gluži kā rakstīta Tonijai. Egons domīgi nosaka: “Nu tā izrādījās. Tikai bija jāpaiet 30 gadiem, lai dziesma un izpildītājs satiktos.” Kas tad notika pirms 30 gadiem? “Es saku, visas lietas notiek tā diezgan organiski. Šo dziesmu es uzrakstīju pirms 30 gadiem. Savā jaunā komponista prātā – toreiz es tiešām biju iedomājies, ka es esmu komponists, – gribēju piedāvāt Ojāram Grīnbergam un Margaritai Vilcānei nodziedāt to. Man galvā arī skanēja tās viņu balsis, kad rakstīju. Es ļoti bieži dziedāju to dušā, bet viņi kā nenāca, tā nenāca maniem logiem garām un nedzirdēja šo burvīgo gabalu. Un tā dziesma plauktā nogulēja,” Egons atklāj, stāstot dziesmas tapšanas vēsturi.
Egons ir pārliecināts, ka dzīvē visas lietas notiek tad, kad tām jānotiek. Arī viņa tikšanās ar Toniju. “Par Tonijas eksistenci zināju jau labu laiku, jo patika viņas dziedātās dziesmas, kas bija pieejamas interneta vidē. Būtībā tā ir apstākļu sakritība, ka šāda situācija radās, bet es dzīvē vados no prātulas – labas lietas notiek ar labiem cilvēkiem. Un te nu ir apstiprinājums – manai dziesmai skaists dziedājums, Tonijai – smuka dziesma. Jāpieņem, ka mēs abi labi saderam uz skatuves,” smaidot nosaka Egons.
Tonija par to, kā aizsākusies viņas dziedāšana, sirsnīgi teic: “Dziedu es no pirmās dienas. Man tā liekas. Citi brēca, es dziedāju. Man mamma kāra šūpuli tur, kur pogoja lakstīgala.” Tonija ir mācījusies arī akadēmisko dziedāšanu Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, bet konservatorijā bija tāds izmēģinājuma kurss džeza vokālistiem.
Ja jau Egons ir atgriezies aptaujā, tad viņam ir arī citi radošie plāni? “Nu, primāri – būt. Ja tas piepildās, tad ceru izlīst caur finansiālās adatas aci un iespēt sarakstīt smukus meldiņus izrādei “Asās mēles”. Tad jau klāt Dziesminieku saiets, kas šogad rādās būt diezgan interesants. Rudenī – “Bildes”. Ceru, ka Tija aicinās un varēšu atrādīties lielpilsētas ļaudīm. Un tad jau vēl neparedzamās izpausmes…” domīgi nosaka Egons.
Meklējot informāciju par Egonu, pamanīju, ka viņš daudz minēts kā dziesminieks. Vaicāju Egonam, kas viņa skatījumā ir dziesminieks. Egons aizdomājas: “Nu, ir tāds standarts, ko, runājot par folkmūziķi, lietojis Juris Vilcāns – cilvēks, kurš dzied akustiskā instrumenta pavadībā, varu nebūt precīzs, bet doma apmēram tāda. Vārdu “dziesminieks”, ja nekļūdos, pirms dažiem gadiem ieviesis apritē Uldis Kākulis. Jāsaka, ka bieži šajā vārdā tiek saukti cilvēki, kam tas ir visai nepiemērots. Manā izpratnē dziesminieks ir tas, kurš ieliek dziesmas izpildījumā daļu sevis – melodiju, vārdus vai dvēseli. Par dziesminieku nevajadzētu saukt cilvēku, kurš vienkārši, labāk vai sliktāk, dzied cita autora dziesmu. Tas tāds akustiskais karaoke. Laba un pieņemama lieta pie ugunskura ar draugiem, bet nesavienojama ar dziesminieka sūtību.” Tad, pārdomājis teikto, tā domīgi nosaka: “Ir jau vēl arī cita lieta. Ir Dziesminieks. Un te galīgi nav svarīgs veids. Dziesmai ir dažādas izpausmes – dzeja, krāsa, vārds, domas, rīcība… Manā uztverē Dziesminieki ir Čaks, Irbīte, Ēvalds Valters, Ziedonis, Kārlis Ulmanis… Nu nav jau tā, ka šobrīd nav Dziesminieku. Ir Valdis Atāls, kura domas spēj izpausties pat caur citiem. Es? Laikam jau esmu dziesminieks. Vai iespēšu ko vairāk, rādīs laiks…”
