“Egles” – zemnieku saimniecība ar savu mājas pūķi 0
Lai gan pie ceļa ir kokā griezts mājasvārds, ciemiņš tālāk pagalmā netiks, ja pūķis nevēlēs. Tas esot saimnieka mīļākais kokgriezums, sameistarots no žuburaina, savijušās egles stumbra – sargājot sētu.
“Kad lidoja iekšā, kokiem zarus, pagāns, aplauza!” Valentīns piemiedz aci. Tāds viņš ir, gudrs jokdaris, māk ciemiņu iztaustīt!
Ko tad pūķis sargā? Rau, aplokā krietns bars lopu, vai tos? “Tos arī, bet, ja gribi ko redzēt, nāc šurp! Papriekš apskaties to vīru, paša taisīts!” saimnieks ved pie koka tēvaiņa gandrīz šķūņa jumta augstumā. “Un tur viņam līgavu ar izgriezu, tāda kārna gan iznāca,” tā pie otra šķūņa. Pie lopu kūts raķete – lai uz tiem, kas nejēgā pa sētu maisoties, varot uzšaut. Aploka malā zivs. “Nozāģēja kaimiņam bērzu. Stāv. Pēc nedēļas eju – kust! Nu zivs kas zivs – jātaisa tik augšā,” saimnieks stāsta. Uz savu 50. jubileju uzmeistarojis stārķi, un, re, drīz mazbērni būs klāt! Ej pa kuru taku iedams, visur pretī koka tēli – “Egļu” saimniecībā tie atdala ražošanas vietas no dārza un pagalma. Saimnieks no šķietami nederīgiem, ķeburainiem kokiem un zariem darinājis kokgriezumus.
Saimniece Elvīra vīra jokdara dabu pavērš ciemiņam saprotamu: “Viss, kas no koka, ir saimnieka roku darbs. Valentīns to visu dara ar prieku un priecājas, ja citiem patīk.”
Pats saimnieks jau nopietnāk piebilst: “Gadās pa rokai kāds koks, izgriežu, nokaļu lieko, un gatavs! Tas ir vienkārši, tur gudrības nevajag.” Un tūlīt ciemiņu izmozē no jauna: “Redzi ceļa rādītāju? Viss uz burtu “r” – Ruži, tā stacija, Rasnači, sādža, i Reiga.”
Kas jādara, lai jaunajiem patiktu
Agrāk Kukļiem bija tikai slaucamās govis, kādus divus gadus sākuši turēt gaļas lopus. Zini, jādara tā, lai meitai un dēlam patīk, saimnieks atkal piemiedz aci. Tā piemiegtā acs nozīmē: ja viņiem te patiks, man arī būs labi un mierīgs prāts!
“Eglēs” strādnieku nav, ja nu kādreiz kāds puspalīgs. “Bet ar tiem, pati zini, nedēļu strādā, trīs nedēļas meklē, kur palicis…” Valentīns saviebjas. “Ja būtu tikai gaļas lopi, viens pats tiktu galā. Nauda gan nav tik liela kā no piena. No 15 slaucamajām saņemu tikpat daudz kā no 30 – 50 gaļas lopiem.” (Govis vidēji dod pa septiņām tonnām piena laktācijā. – Red.)
“Šogad nopirku jaunu traktoru, lai jaunajiem prieks strādāt. Tagad mums ir trīs traktori, jaunajam ir 105 ZS, lielāku nevajag. Jaunajiem patīk tās elektroniskās pogas.” Un Valentīns vedina tālāk pagalmā. ” Re, kur belorusiņš – tajos laikos tas maksāja četrus tūkstošus, tā bija liela nauda, bet iet vēl tagad. Mašīna izturīga, tikai kārtībā jātur.”
“Visa ģimene kopā strādājat?”
“Jā, dēls apprecējās, vedeklai patīk dzīvot laukos, meita tepat. Ja padomā: saimniecība iekopta, ēkas ir, dzīvot var – vai tad svešiem atstāt visu?”
Kāpēc ”viss pa vecai modei”?
Tagad ir aptuveni 70 gaļas lopu, pamatā Herefordu šķirnes, bet nu jau arī daudz krustojumu, kad trešajā paaudzē sanāk tīršķirnes lopi. Iegādāts Angusu šķirnes bullis. Piecpadsmit slaucamo govju. “Bet par lopiem sieva visu zina, ko nu es! Elvīru nocēlu no vidusskolas sola, gudra bija un smuka!” Valentīns atrunājas.
Jūnija karstajā pusdienlaikā govis laižot kūtī, lai knišļi nekož.
“Kā ar tiem tiekat galā?” Atceros, kādam saimniekam Latgalē pirms pāris gadiem insekti lopus nobendēja.
“Izķeram!” saimnieks atkal joko. Par saimniekošanu gan viņš ir lietišķs.
Kūts celta 1922. gadā, koka ēka elpo. Valentīns saka: tādā kūtī var govis slaukt vēl desmit gadus. Piena vadu un dzesētāju taču nekas netraucēja ierīkot.
“Sienas siltināju ar vilnu, pasaveries!” viņš rāda. Kūtsaugšā salmi, ar tiem kaisa stāvvietas. Teliņiem mazas būdiņas turpat kūtī. “Man viss pa vecai modei! Teliņš tas pats, kas mazs bērns, viņam sausumu un siltumu vajag, pie nulles var turēt, vislabākais būtu ap +6 grādiem, labi, lai būtu pieci grādi sala, bet ne piecpadsmit!”
Lielais šķūnis celts 1939. gadā – visi vainagi no apses. Kalpo līdz šai dienai. Siena ruļļus “Eglēs” tur zem jumta. “Ja stāv uz lauka, dari, ko gribi, bet puse ruļļa pagalam. Tin ar špagatu vai tīklu, vienalga. A šite var stāvēt divi trīs gadi. Zāles barību arī tinu ruļļos, man ir pilns komplekts. Indi nekādu nelietoju, kaut arī man nav bioloģiskā saimniecība.”
Valentīns uzskata, ka gaļas lopiem ziemā vajag vismaz nojumi – ja nu vējputenis, lai ir kur patverties. Ja lopiņus atstāj pilnīgi ārā, viņiem arī plaušas esot beigtas, gaļa sarkana.
Elvīra: “Esam gaļas lopus veduši uz izsoļu namu. Septiņu mēnešu bullīti nopērk par 600 – 700 latiem. Ar turkiem arī nevar saprast, cik viņiem var uzticēties – tagad viņi prasa Limuzīnas, Šarolē un Simentāles šķirnes, bet, tā kā mums ir angusi, ej nu saproti? Bet angusiem, kā esmu izpētījusi speciālajos žurnālos, gaļa esot visgaršīgākā.
Vēl jau jāskatās, kā turpmāk būs ar zīdītājgovīm, piemēram, par melnraibo un sarkanraibo tīršķirni nemaksā Eiropas subsīdijas, par visiem pārējiem krustojumiem tās pienākas. Ienākums pārsvarā ir no piena. Šogad paliek 28 gadi, kā “Eglēs” dzīvojam, sākām ar vienu govi. Tad jau trīs, kādu laiciņu bija septiņas, kad es vēl slaucu ar rokām. Mana mamma brauca palīgā slaukt, bērni palīdzēja. Visas ēkas, kas no jauna, esam par piena naudu uzcēluši.”
Fakti Daugavpils novada Kalupes pagasta z/s “Egles” dibināta 1992. gadā, apsaimnieko 105 ha zemes, 70 ha īpašumā, īpašnieki Valentīns un Elvīra Kukļi, pamatnozare lopkopība, 90 liellopu liels slaucamo govju un gaļas liellopu ganāmpulks, strādā saimnieki ar dēlu Aigaru, vedeklu Margaritu un meitas Sandras ģimene. |
