Egle: Nav laika plikšķināt acis 0
Elīna Egle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas mainījies aizsardzības jomas uzņēmumos pēc Krievijas–Ukrainas kara sākuma un kā šajā maskulinizētajā nozarē jūtas sieviete – par to stāsta Latvijas Drošības un aizsardzības industriju federācijas (DAIF) valdes priekšsēdētāja Elīna Egle.
Notikumi Ukrainā krasi paaugstinājuši aizsardzības jomas uzņēmumu nozīmi, jo Latvija, šķiet, pirmo reizi pēdējo trīsdesmit gadu laikā reāli aptver, ka Krievijas agresija var vērsties arī pret to. Kā šobrīd izskatās Latvijas aizsardzības jomas ražošanas nozare?
E. Egle: Man šķiet, ka šobrīd svarīgāk ir runāt par nozari Eiropas kontekstā. Kopš 2014. gada, kad šis konflikts sākās, Latvijas aizsardzības nozare un ar to saistītie uzņēmumi apvienojās un ķērās pie mājas darbu izpildes. Taču šobrīd vērojams tas, ka arī Eiropas valstu aizsardzības jomas uzņēmumi ķērušies pie mājas darbu izpildes. Varētu teikt, ka vienā rītā neglītais pīlēns – aizsardzības industrija, kuru bankas pat negribēja kreditēt un kurai atsevišķos gadījumos negribēja atvērt kontus, pamodās vajadzīga. Kopš 24. februāra investīciju nepieciešamību atbalsta visa sabiedrība.
Un tas notiek visur – Austrijā, Īrijā, Somijā un Zviedrijā, valstīs, kas līdz šim uzsvērušas savu neitralitāti. Vienlaikus jāsaka, ka ar Eiropu kopumā nav nemaz tik slikti, jo tā ir mācījusies arī no migrācijas krīzēm un terora aktiem lielajās pilsētās, pandēmijas. Ir jau otrais gads, kad Eiropā darbojas ES aizsardzības industrijas un kosmosa ģenerāldirektorāts, kas nekad agrāk ES vēsturē nav pastāvējis, ir arī otrais gads, kad Eiropa paredz 1,2 miljardus eiro aizsardzības jomas inovācijām. Tās ir ļoti lielas pārmaiņas.
Es gan nebūtu tik optimistisks – piemēram, aukstā kara laika spēcīgākā armija Eiropā, proti, Vācijas, spriežot pēc dažādiem ziņojumiem, šobrīd ir vienkārši traģiskā stāvoklī. Pēdējie trīsdesmit gadi Eiropas aizsardzībai ir dārgi maksājuši.
Nenovērtēsim par zemu Vāciju. Taču jāpiekrīt, ka daudzi cilvēki domāja, ka konvencionālā kara laiks Eiropā – laiks, kad brauca ar tankiem un kājnieki raka ierakumus, – ir jau aiz muguras. Visi domāja, ka nākotnes karadarbība būs saistīta ar tehnoloģijām un precīzajiem ieročiem, un uzmanību pievērsa galvenokārt tam – piemēram, Vācijas armija bija pirmā Eiropā, kas izveidoja profesionālus kiberbataljonus. Varētu piekrist, ka aizsardzības joma bija pārāk koncentrējusies uz nākotnes spēju attīstību un tagad steigšus jāatjauno konvencionālā kara spējas. Iespējams, ka pēc divdesmit gadiem karadarbībā tiešām galvenokārt piedalīsies dronu spieti un roboti un viss karš notiks starp tiem, taču līdz šai nākotnei vēl ir jānodzīvo.
Ja runājam par Latviju, tad patriotiski noskaņoti uzņēmēji te bijuši vienmēr, un nevar teikt, ka notiekošais radījis kādu pārsteigumu Latvijā. Daudz kas tika izdarīts jau Covid-19 laikā, stiprinot valsts aizsardzību un testējot piegāžu ķēžu drošību. Taču pašreizējā situācija atklājusi jaunu problēmu gan Latvijā, gan arī citur – krājumu nepietiekamību. Militārās jomas uzņēmumiem krājumi gan nedaudz labāki – pietiks pat līdz pusgadam, taču civilajām nozarēm tādu nav. Otra problēma, kas šobrīd atklājusies, ir civilās aizsardzības trūkumi – problēma gandrīz pilnībā ir novelta uz pašvaldību pleciem, taču viņiem nav līdzekļu, lai tajā nozīmīgi ieguldītu. Tas ir valsts līmeņa jautājums, un nevar cerēt, ka pašvaldības to atrisinās vienas pašas.
Kad kara putekļi nosēdīsies, mēs attapsimies pasaulē, kas stipri atšķirsies no tās, kas pastāvēja līdz 24. februārim – būs jāmeklē citi izejvielu avoti un jāveido jaunas piegāžu ķēdes. Cik liela daļa no aizsardzības industrijas izmantotajām izejvielām tika piegādāta no Krievijas un Baltkrievijas un tagad būs jāmeklē citur?
Militārie ražotāji jau kādu laiku ir strādājuši pie piegāžu ķēžu drošības, arī bankas uzņēmumiem prasījušas dažādu atbilstības rādītāju izpildi, tādēļ metālu mēs varam iegādāties Eiropā vai no mūsu NATO sabiedrotās Turcijas. Taču situācija radikāli mainījusies tajā ziņā, ka jauni metāla piegāžu avoti vajadzīgi ne tikai Latvijai, bet arī visai pārējai Eiropai – tas savukārt nozīmē cenu pieaugumu un problēmas ar pieejamību.
Pagājis jau gads, kura laikā Latvija nesniedz nekādu atbalstu Turcijas investoram, kas vēlētos atjaunot “Liepājas metalurgu”, ieguldīt 250 miljonus eiro un atsākt tērauda ražošanu Baltijā – arī šis jautājums pilnībā atstāts pašvaldības ziņā. Savukārt pašvaldība šī projekta stratēģisko nozīmi neredz, bet skatās uz situāciju no Eiropas Savienības fondu veiksmīgas apgūšanas viedokļa.
Tā nenoliedzami ir problēma. Pat nezinu, kurus zvanus zvanīt – valda latviešu stoiciskais miers un korporatīvā pieklājība, neviens negrib iejaukties otra “karaļvalstī” un vēlas risināt tikai savus jautājumus, bet rezultātā stratēģiski nozīmīgs jautājums nekust no vietas. Tāda mums, redz, korporatīvā kultūra. Protams, šis nebūs ne pirmais, ne pēdējais investors, kas aizies no Latvijas, taču šī aiziešana mums var dārgi maksāt nākotnē. Latvija eksportē pusmiljonu tonnu metāllūžņu gadā, galvenokārt tieši uz Turciju. Atbrauc turks un prasa – kāpēc jūs negribat tos pārkausēt tepat uz vietas, bet mēs plikšķinām acis.
Ja runājam kopumā, tad problēmas iezīmējas tērauda pieejamībā, jārisina jautājums par vadu un kabeļu piegādēm, mikročipiem un pusvadītājiem. Stratēģiski nepieciešamo preču saraksts ir zināms, un Ekonomikas ministrijai kopā ar LIAA būtu jāsēžas pie galda un jālemj, kuri stratēģiskie investori Latvijā ir kritiski vajadzīgi un ko varam darīt, lai viņus atvilinātu. Tieši tas pats būtu jādara ar Latvijas Atveseļošanas fondā un ES struktūrfondos pieejamajiem līdzekļiem – tie būtu jānovirza kritiski svarīgo problēmu risināšanai.
Vai šāda aktivitāte no valsts puses ir vērojama?
Pagājušā gada martā Ministru kabinets uzdeva visām ministrijām nākt klajā ar nozaru novērtējumu par to darbības nepārtrauktības nodrošināšanu. Šie ziņojumi bija jāiesniedz pagājušā gada 1. decembrī. Ir marta sākums, pagājuši jau vairāk nekā trīs mēneši kopš šī termiņa pienākšanas – joprojām gaidām. Secinājumus izdariet paši.
Cik lielā mērā Latvijas aizsardzības industrija šobrīd ir iesaistīta Eiropas un pasaules aizsardzības jomas projektos?
Nenoliedzami šis ir iespēju laiks aizsardzības nozarē. Negribētos gan, ka uzņēmēji no malas sāk lolot ilūzijas par to, ka šajā nozarē viegli un ātri var gūt peļņu – diez vai kādam te izdosies īstermiņā ātri nopelnīt. Aizsardzības nozare ir ļoti konservatīva, tā prasa lielus ieguldījumus pētījumos un lielas zināšanas. Pieeja “varbūt kaut kas sanāks” šajā nozarē neattaisnojas.
Runājot par starptautisko sadarbību, kopš 2016. gada iedzīvinām drošas piegādes ķēdes pieeju, kas ļauj līdz pat 30% apjomā no projekta lokalizēt ražošanu un pārņemt tehnoloģijas. Vienkārši izsakoties – ārvalstniekiem, kas vēlas kaut ko piegādāt aizsardzības jomai, jāmeklē vietējie partneri un tie jāiekļauj vietējās piegāžu ķēdēs. Redzot, ko Latvijas uzņēmumi spēj izdarīt, vairākos gadījumos esam iekļāvušies jau starptautiskajās piegāžu ķēdēs – piemēram, ar “Rafael Advanced Defense Systems” optikas un elektronikas jautājumos, taču tur paveras iespējas arī mašīnbūves uzņēmumiem. Šobrīd publiskākais projekts ir ar somu bruņumašīnu ražotāju “Patria”, kur arī veidojas sadarbība – varēja redzēt, kā iemirdzas acis, iepazīstot Latvijas uzņēmumu pieredzi. Strādājam arī ar “Lockheed Martin”, tūlīt brauc ciemos itāliešu–franču “MBDA” un citi.
Aizsardzības nozare ir izteikti maskulīna, vismaz rada tādu iespaidu. Kā šīs nozares uzņēmumi un arī ārvalstu delegācijas, kas atbrauc, reaģē uz to, ka viņus sagaida blondīne – burtiskā, nevis metaforiskā nozīmē?
(Smejas) Es neesmu vienīgā blondīne šajā nozarē – mana Somijas kolēģe, viņu aizsardzības nozares uzņēmumu asociācijas vadītāja, arī ir blondīne, un mēs abas lieliski jūtamies šajā vidē. Mēs abas esam pietiekami ilgi strādājušas ar šīs jomas uzņēmumiem un pilnīgi esam spējīgas uzturēt dialogu ar ģenerāļiem un admirāļiem. Darbs šajā jomā prasa arī nemitīgu mācīšanos un iziešanu no komforta zonas – man neatliek laika mācīties, piemēram, franču valodu, jo jāstudē aizsardzības jomas dokumenti.
No otras puses, man kā sievietei ir iespēja uzdot “muļķīgus” jautājumus, kurus vīrieši varbūt negrib uzdot, nevēloties izlikties nekompetenti, tas nāk par labu diskusiju gala rezultātam. Es arī nebaidos atzīt, ka ir lietas, kurās neorientējos, un prasīt padomu “DAIF Latvija” biedriem, partneriem Aizsardzības ministrijā. Man šķiet, ka sievietes pilnībā spēj strādāt aizsardzības jomā, un to pierāda sieviešu skaita pieaugums daudzu valstu armijās.
