– Visiem tekstilmākslas cienītājiem, man šķiet, liels ieguvums ir Rīgas tekstilmākslas triennāle. Kā to vērtē tekstilmākslinieki? 2
– Tas man šobrīd liekas ļoti svarīgs un nozīmīgs faktors, jo patlaban tekstilmākslai Latvijā nav viegli laiki. 80. gados bija milzīgs kāpums, valsts un sabiedrības atbalsts nozarei, bet tagad tā trūkst, mums trūkst tāda faktora kā publiskie pasūtījumi, bet tekstilmākslā bez tā nevar radīt nozīmīgus darbus. Lai radītu gobelēnu, vajadzīgs diezgan liels finansiāls ieguldījums un laiks, mākslinieks pats no sevis nevar šādas investīcijas atļauties un strādāt daudzus mēnešus bez atalgojuma. Tas ir milzīgs kavēklis tekstilmākslas attīstībai. Triennāles ir dzinējspēks, kas liek māksliniekiem vismaz reizi trīs gados radīt ko nozīmīgu, ar ko varētu startēt konkursā, salīdzināt sevi ar māksliniekiem no citām valstīm. Tas ir nenovērtējami svarīgi arī tādēļ, ka Eiropā diezgan daudzas tekstilmākslas triennāles beigušās, palikusi Lodzas triennāle, un Rīgas triennāle nu faktiski ieņēmusi stabilu vietu līdzās tai.
– Tad jau varbūt visur Eiropā tekstilmākslai pienākuši grūtāki laiki?
– Nē, domāju, tik grūti kā Latvijā diezin vai ir vēl kaut kur. Ja tā padomā – pēdējos 25 gados nav bijis neviena publiska pasūtījuma vai konkursa. Tas nozīmē – gadsimta ceturksni nozarē vispār netiek investēts. Protams, mākslinieki var radīt darbus izstādēm, bet tie neizbēgami būs darbi, kuros iespējami maz materiāla un kurus var ātrāk izveidot. Tādējādi mēs varam iegūt atraktīvus, interesantus darbus, bet pietrūkst tā, ko varētu saukt par nozīmīgiem darbiem. Tas, iespējams, bija galvenais iemesls, kāpēc paliku šajā nozarē, – es savu darbu vispirms redzu kā monumentālu arhitektūras vai interjera sastāvdaļu, un ar gleznu to ne vienmēr iespējams panākt. Lai radītu darbu, kas būtu dominējošs faktors interjerā, aizņemtu zināmu telpas daļu, tam jābūt vismaz 2–3–4 metrus lielam. Tā es vismaz to jūtu, un tādēļ arī radu darbus, kas var papildināt arhitektūru. Protams, man bijuši arī dažādi objekti, skulpturālas lietas, ko var radīt dažās dienās, pēc tam atkal nojaukt, un katrā izstādē, katrā situācijā tās būs mazliet citādas. Arī tas nepieciešams, jo nevar jau vienmēr iejūgties tikai ilgā, apmēram trīs mēnešus garā procesā, kad visas domas piesaistītas tikai vienam darbam. Tas ir diezgan nogurdinoši, prasās arī kādas improvizācijas.
– Un Laikmetīgās mākslas muzeja krājumam? Arī nav iepirkts neviens darbs?
– Nē, kas attiecas uz gobelēniem, nav neviens. Es pieļauju, ka ir iepirkts kāds šķiedras mākslas objekts, jo LMM ir sava specifika, virziens, kurā viņi redz šīs mākslas attīstību, un gobelēns varbūt pieder pie tradicionāliem mūsdienu mākslas veidiem.
– Bet privāta interese? Vai tā ir?
– Privāta jau ir, bet sabiedriskām ēkām praktiski ne. Arī, piemēram, bankām Latvijā nav bijuši iepirkumi gobelēniem, kas rotātu publiski pieejamas telpas – viens no maniem lielākajiem gobelēniem, tā laukums ir 70 kvadrātmetri, gan atrodas Karakasā, Venecuēlā. Kad 20. gadsimta 80. gados viesojos ASV un Kanādā, ieejot kādā lielā bankā, varēja redzēt, ka tur publiskajā daļā arvien bija kāds liels mākslas darbs, pārsvarā gobelēns, kas radīja patīkamu sajūtu, varēja redzēt, ka nozarei bijis atbalsts, iespēja attīstīties. Tāpat arī Francijā. “Mobilier National” ir mākslas darbu fonds, “mobilier” – tas nozīmē: kustīgs, mainīgs. Tie ir darbi, kuri atrodas valsts īpašumā un domāti valsts iestāžu telpu noformēšanai. Tur ir gan mēbeles, gan mākslas darbi, arī gobelēni. Un, kas ir pats interesantākais, gobelēnu kolekcija tiek visu laiku papildināta, veidoti jauni darbi. Valsts atbalsta, iepērk darbus, jo uzskata par nepieciešamu saglabāt un atbalstīt šo valstij tik nozīmīgo nozari. Un tā neizzudīs. Mums nekā tāda nav.
– Vai esat sekojis līdzi likumam par radošo personību statusu?
– Es 11 gadus strādāju Latvijas Mākslinieku savienībā, un mēs ar mākslas zinātnieci Rutu Čaupovu ļoti daudz darījām, lai sakārtotu likumos sociālo aizsardzību un panāktu radošās personas statusa ieviešanu. Taču tas ir ļoti lēns process, ko vēl apgrūtina milzīgā valsts neieinteresētība, jo viņi mēģina pielīdzināt mākslinieku ražotājam. Sākuma gados Godmaņa valdības attieksme bija – ja nevarat savus darbus pārdot, mainiet profesiju. Pamazām mums izdevās mainīt nostāju par nodokļiem, bet, kas attiecas uz pensiju aprēķināšanas sistēmu, tur nav izdevies mainīt pilnīgi neko. Mākslinieks jau strādā, rada darbus, vērtības, kas paliek pēc viņa arī tad, ja viņš nav šos darbus pārdevis. To ignorēt un pielīdzināt mākslinieka darbu tikai ražošanai ir diezgan traģiski. Mums ir dažādas valdības, bet kultūrpolitika ir tikai priekšvēlēšanu lozungi, jo tas šīm partijām ir tik nesvarīgi… Tāda patērētājsabiedrība, kurā viss orientēts tikai uz vēlmi ātri saražot, ātri pārdot, ātri izmest. Mēs kā sabiedrība faktiski ražojam atkritumus, un pārāk maz tiek domāts par to, kā radīt kaut ko paliekošu, kā radīt garīgās vērtības. Ir dīvaini, ka to neviens negrib saprast, un atzītais holandiešu arhitekts Rems Kolhāss tā to arī sauc – par atkritumu telpas filozofiju, ka tu lietas pērc, mazliet palieto un izmet. Viens slānis no tā kļūst arvien bagātāks, bet iedzīvotāji kopumā – tikai nabadzīgāki. Māksla neietilpst patērētājsabiedrības modelī, jo tai ir tendence un vēlme saglabāties.
