Egils Rozenbergs: Māksla neietilpst patērētājsabiedrības modelī 2
Liepājā koncertzāles “Lielais dzintars” izstāžu zālē “Civita Nova” vēl līdz 30. aprīlim apskatāma tekstilmākslinieka Egila Rozenberga gobelēnu izstāde “Refleksijas”. Viņš ir pirmais Latvijas tekstilmākslinieks, kura gobelēni tiek austi agrākajās Francijas karaļu manufaktūrās – “La Manufacture des Gobelins” (Parīzē, dibināta 1601. gadā, Anrī IV valdīšanas laikā) un “La Manufacture des Beauvais” (1664. gadā, Luija XIV valdīšanas laikā). Arī Latvijas skatītājam Egila Rozenberga vārds un māksla ir labi zināmi, jo meistara daiļrade, kas mērāma vairāk nekā četrdesmit piecu gadu garumā, ir daudzpusīga un vērienīga. Visus, kuri šajā laikā būs Liepājā, viņš aicina iegriezties izstāžu zālē, jo tā, viņaprāt, ir ideāla vieta, kur eksponēt un vērot monumentālus tekstildarbus.
– Vai atgādināsiet, kā izvēlējāties tekstilmākslu? Ir lasīts, ka tā 60. gadu nogalē tika mazāk kontrolēta nekā glezniecība. Vai bija vēl kādi citi apstākļi?
E. Rozenbergs: – Es mācījos Jaņa Rozentāla skolas glezniecības nodaļā, un pēdējās klasēs radās jautājums, uz kādu nodaļu iet Mākslas akadēmijā. Tobrīd nebija īsta priekšstata, kas ir akadēmija, ko nozīmē būt māksliniekam, jo skola ir skola, un tajā vecumā jau prātā citas domas, ne māksla. Kad mācījos 11. klasē, atnāca jauns pasniedzējs Pēteris Postažs – viņš jau akadēmiju bija izgājis un stāstīja, ka tajā studijas ir diezgan stipri reglamentētas, stagnējošas, valda socreālisms. Bet tikko bija atvērtas tekstila un interjera nodaļas, un viņš man teica: “Zini, paskaties, vai tev nederētu tekstila nodaļa, jo tur ir ļoti daudz gleznošanas stundu. Tu neko nezaudēsi, turklāt tas Austrumeiropā ir kaut kas jauns, inovatīvs, tur valda diezgan liela brīvība, jo neviens šeit, Latvijā, īsti nesaprot, kādā virzienā tas attīstīsies.” Šāda motivācija man likās saprotama un pieņemama, tāpēc iestājos tekstilmākslas nodaļā, neko daudz par tehnisko pusi nesaprazdams. Ap otro kursu es sāku apjaust, kā arī šajā nozarē varētu būt mākslinieks, un tieši tad radās iespēja aizbraukt uz Ļeņingradu (tagad Sanktpēterburga. – L. K.), kur notika franču gobelēnu izstāde. Tur apmēram redzēju formātus, vērienu, varēju saprast mākslinieka līdzdalību, – ka gobelēns nav tikai audums, tehnika, noteicošā loma tomēr ir māksliniekam. Turpat bija arī iespaidīga flāmu gobelēnu kolekcija, un tieši pēc šīm divām lielajām izstādēm sapratu, ko es varētu šajā virzienā darīt.
– Senatnē lielākoties lielos gobelēnus auda vīrieši, arī latviešu nacionālās tekstilmākslas pamatlicēji – Ansis Cīrulis, Jūlijs Madernieks – bija vīrieši, bet mūsdienās šo nozari pārsvarā pārņēmušas sievietes…
– Jā, bet tam ir vienkāršs izskaidrojums – mainījušies vēsturiskie, ekonomiskie faktori. Agrāk, kad auda audumus ražošanai, tas bija smags darbs, tādēļ to darīja vīrieši. Latvijā bija mazliet cita situācija – vasarā visi darīja lauku darbus, bet ziemā vīrieši aizgāja meža darbos un sievietēm īsti nebija citas izejas, kā darināt dažādus rokdarbus, tostarp audumus krekliem, dvieļiem, gultasveļai – savām vajadzībām, ne pārdošanai. Tādēļ arī tradicionāli pie mums audušas sievietes. Kaut gan Vidzemē, kur auda vairāk pārdošanai, tas arī tika uzskatīts par smagu darbu un to darīja vīrieši.
