Egils Līcītis: Vai brīvās pasaules būs par 64 000 km2 mazāk 6
Krievijas propagandas mašīna īsā laika sprīdī konstruējusi un mākslīgi radījusi pārējo pasauli, uz kuras mīt miljoniem neonacistu un ultranacionālistu, un nepietiks pat ar desmit tūkstoš zurofiem, lai visus šos izdzimteņus aizrautu uz otru Nirnbergu. Dažviet ekstrēmismu, krievnīšanu, fašismu finansē ar tēvoča Sema dolāriem no Vašingtonas, citviet tam ir neiznīdējamas vēsturiskās saknes – kā banderoviešu un citas pretošanās kustības pret atbrīvotājiem. Latvija arī pieder atdzimstošā fašisma kulta zemēm, jo Rīgas ielās norit esesiešu marši un notiek pastāvīga krievu diskriminācija.
Par laimi, ir lielvalsts, “ģeržava”, kura savējos nepamet, un Krievzemei ir apņēmības pilns, mērķtiecīgs un nebūt ne nojūdzies prezidents, kas tautiešus padarīs laimīgus, lai kurā vietā uz zemeslodes tie būtu apmetušies, un aplaimos pārējos, kaut tie dikten nemaz nealkst pēc aizbildnības. Pēc Kremlī pieņemtās estētikas krievu nacionālists ir savas tēvijas patriots, turpretī jebkuras citas valsts nacionālists – fašists, no kura jāglābj miermīlīgie iedzīvotāji. Lūk, tāda ir Krievijas TV dokumentālistu režisētā un arī Latvijā iekšā stūķētā alternatīvā greizā spoguļa realitāte pretēji esošajai, kurā lielkrievu šovinisms nekaunīgi diktē savus noteikumus, pēc kuriem būtu jādzīvo neatkarīgai Ukrainas valstij.
Uzsāktajā ģeopolitiskajā milzīgu apmēru un likmju spēlē uz visu banku vēl ir grūti aprēķināms Nobela Miera prēmijas lauru kandidāta Putina kunga impērisko ambīciju laukums un nevaram vilkt līdzi viņa pirkstam, kas šķirsta ēdienkarti. Vai tas, ko gardēdis pasūtīs un dabūs, būs kompleksās pusdienas ar kaviāru sākot un desertu noslēgumā, vai tomēr tikai ēzeļa ausis. Partneri visnopietnākajā tonī un augstākajā līmenī brīdina, ka arī mēs esam iekļauti šajā meņū – pie siltajiem vai otrajiem ēdieniem. Varbūt uzkodiņās.
Tāpēc latviešu sabiedrība uztraukti jautā – vai krievs mūs atkal gribēs aizbāzt aiz jostas?
Tā neliekas, ka pārredzamā nākotnē Latvijā ieradīsies miera nesēji baltās drēbēs bez pazīšanās zīmēm, toties ar šaujamajiem. Bet par to noteikti varam būt droši, ka pašlaik kā nekad agrāk no Kremļa torņiem mūs modri un cieši vēro. Notiek datu vākšana, apstrāde. Cik mums ir atklātu kangaru? Cik ir pragmatisku, uz sadarbību ar Krieviju noskaņotu un mērķētu politiķu? Autonomijā vai ierobežotā suverenitātē šiem reālpolitikas piekritējiem taču pienāksies saņemt paaugstinājumu! Kremlī uzmanīgi ausās, ko saka latviešu sabiedriskie, mākslas, kultūras un zinātnes darbinieki, tā saucamie viedokļu un nācijas morālie līderi, un kāda ir viņu reakcija sakarā ar Krievijas teritorijas paplašināšanu ar pāris federācijas subjektiem. Kremlī pūlas uztaustīt, kādi panākumi vietējos iedzīvotājos ir TV kanālu izvērstajai smadzeņu skalošanas kampaņai – vai tā bijusi pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā – vai kaut kas ir televīzijas skatītājos nosēdies un atbalsojies.
Tādā kārtā Vaira Vīķe-Freiberga ir uzteikusi Putina kungu pēc pāris tikšanās reizēm privātumā. Kā jau no attiecīgā dienesta nācis, viņš esot smalks lietišķais psihologs, kurš izsekojot valstu vadītāju vājības, lai tās noderīgi izmantotu. Spēlē ar augstajām likmēm tāpat tiek izzondētas it sevišķi kaimiņzemju vājās un slidenās vietas. Un, protams, visvairāk Kremli interesē valstu valdību un līderu attieksme pret Krimas aneksiju, spiedienu uz Ukrainu un “vēsturisko pagriezienu” Krievijas starptautiskajā politikā uz sarkano fašismu, ieskaitot pašuzņemto pienākumu rūpēties par tautiešiem. Pašreizējā fāzē tiek izdarīti mērījumi, vai valdību ieņemtās pozīcijas ir granītcietas, vai varbūt drupināmas, vai vietējie līderi ir viegli salaužami kā skaliņi.
Ne mums pašiem, ne viņiem nav kara noslēpums, cik šerminoši vāja ir tā dēvētā Latvijas politiskā elite. Ilgus gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir ieguldīts pretējās puses pamatīgs darbs un nav smādēts neviens līdzeklis, lai veidotu – nē, ne jau sašķeltu, nesaliedētu – bet apzināti skaldītu sabiedrību. Lai būtu destabilizācija un balsu ievākums Kremļa ietekmes aģentu partijām. Lielai daļai Latvijas pilsoņu nebūtu nekas pretī, ja KĀDS sapuvušās Eiropas vērtības Māras zemē izdedzinātu ar uguni, amerikāņu imperiālisma zvērisko ietekmi padzītu ar zābakota papēža spērienu, un tādējādi sauktās brīvās pasaules kļūtu par 64 tūkstoš kvadrātkilometru gabaliņu mazāk. Nav mazums šeit dzīvojošo, kuriem aukstā, nīstamā Latvijā sirds gluži vai kūst, jūtot no Kremļa plūstošo siltumu un kuri pacietīgi gaida uz atbrīvošanu. Viņiem ir diezgan ar latviskā uzspiešanu, ar nacionālistu plosīšanos, ar vēstures izkropļošanu! Viņi pieprasa situācijas noregulējumu. Kravcova kungs krievu kopienas vārdā jau piestādījis preiskurantu, kādas pienākas garantijas krievu valodai, skolām, tas ir garumgarš saraksts ar prasībām, kur tā pēdējā varētu būt garantija pazemināt vodkai cenu. Valdību ir jāpadara mīkstu kā vasks – lai tā domā, kā varētu krievu cilvēkiem samazināt nemājīguma sajūtu Latvijā.
Valstij lojālie pilsoņi apdraudējuma situācijā gaida uz veselo saprātu balstītu valdības rīcību, lai vienotu, parādītu saskaņotu darbību plānu un radītu cilvēkos drošības sajūtu. Pieklājīgi sakot, varasvīriem un sievām neko iedvesmojošu un iedrošinošu latviešiem nav izdevies pateikt, savukārt uzrunāt vietējos krievus – tik riskantā ceļojumā nekad un neviens nav devies. Iztiekam, kā ir. Globālās spēlētājas ārējais respekts ir tikai eksprezidentei Vairai Vīķei-Freibergai, un viņai vienīgajai nav notecējis derīguma termiņš arī iekšienē. Mēs ar pateicību pieņemam ministru apdomīgumu attiecībā uz “ārkārtas soļu speršanu” un boikotēšanu. Saprotam, tāpat kā kurpnieks staigā bez zolēm, tā sankciju uzlicējs pats var palikt bez ienākumiem (vai bez gāzes). Novērtējam, ka nav jāsteidzas aizdambēt Krievijas propagandu, jo no savas puses informatīvajā karā pret utopijām spējam likt pretī bālu, mazasinīgu jēlvielu. Mēs esam pieraduši, ka mūsu partijām augstākais Dievs ir reitings, priekš tā politiķi strādā ar melna kaķa asiņu, berztu zirņekļtīklu un sikspārņa gļotu uzlējumu, radot partijas mūžīgas jaunības eliksīru, bet tikmēr valstiskās, nacionālās intereses ir atstātas pagalam tālā novārtā. Kremlim nav vajadzīgs sputņiks, lai paziņotu novērojumus, ka gods, pašcieņa, tikums, pārliecība ir gāzti no Latvijā pieņemto politisko vērtību troņa, un, zivij pūstot no galvas, arī latviešos ir stipri nosista pašapziņa un valstsgriba. Pēdējo politiski domājošo ministru Cilinski arī esam izmetuši no valdības. Kauču viņš tur būtu paturēts dzelzs maskā vai bez atpazīšanās regālijām sēdošs (lai nesazīmētu mūsu sabiedrotie), un vismaz paliktu ilūzija, ka varai ir saglabājusies kāda detaļa no mugurkaula.
Par spīti tiem, kuri uzskata, ka valsti tagadiņ valda spīganas un jodi, un kaut tā būtu sarkanās lupatas izkāršana satracinātu vēršu priekšā – vēl jāpriecājas, ka kritiskā brīdī varu notur “Vienotība”. Viņi vismaz nav nolieguši savu eiropeiskumu, un, piedodiet, bet būtu daudzreiz sliktāk, ja pašreizējā situācijā valdībā būtu Maskavas gultas klājēju partija, kurai Putina “Jedinaja Rossija” partija ir auklītes vietā vai kaut kādi neaptēsti mācekļi par ministriem, kuri justos kā zibens trāpīti uznākušajā aukstajā karā. “Vienotība” tad jau ir salīdzināma ar..
