Egils Līcītis: Tomēr vēl Latvija nav pagalam, kamēr esam dzīvi 10
Agrāk no lepnības piepūtušās “stabilitātes, pieredzes un līdzsvarotas politikas” partijas beidzot sajutušas uguni pakulās. Varas cilvēkiem bija galvā iedētas oliņas, ka viņiem ir ai-jūlī-follarā iedota apdrošināšanas polise uz mūžīgu valdīšanu Latvijas valstī bez sākuma un beigām. Pašlaik, vēlēšanu finiša taisnē, uz ozola (vai lauru) vainagiem gulošie trīc kā apšu lapas, jo aptaujāto respondentu maksimums grib pamainīt pie varas ilggadējo eliti un dāvāt uzticību jaunākiem puišiem un glītākiem meitiešiem. Kad vecajai koalīcijai 6. oktobrī ieliks pamatīgu tapu, prasīs politisko atbildību un novietos nocenoto preču plauktā, bijušo vairākuma deputātu kailā dzīvība nebūs ne plika graša vērta. Kas zin, godīgie politiķi būs jāglābj ar starptautisku palīdzību, ātrās reaģēšanas baltajām beretēm vai ar patvērumu Vašingtonas vēstniecībā.
Līdz ar to var teikt, ka korpulentie kungi, kuru svīšana sasniegusi augstu intensitātes pakāpi, sabijušies ne pa jokam, beidzot kaut ko sāk darīt, lai uzlabotu vēlēšanu izredzes. Mazinājies latvisko partiju infokarš. Priekšvēlēšanu kampaņu pamatideja vairs nav kaunināt citus politiskos spēkus un lasīt vēlētājiem morāli “cik slikti būt populistu atbalstītājam”. Politiķi nākuši pie prāta, ka tiem, kas tiecas ieņemt sēdvietas parlamentā un gūt nozīmīgu vēlētāju atbalstu, ir kas taustāms jāsola, lai sabiedrībai, tostarp neapmierinātajai daļai, pavērtos nomierinošāks skats uz dzīvi un drošības izjūta par nākotni.
Neder rūpēties pirmām kārtām par bēgļiem, transpersonu tiesībām vai lai cietumniekiem sagādātu kūrorta apstākļus, tā vietā par acuraugu jātur, piemēram, veco ļaužu cilvēka cienīgas dzīves nodrošināšana. Politiķi jau domā par rītdienu un pasauli “pēc tam”, pēc režīma sabrukšanas. Stratēģi partiju ofisu slepenajās jumtistabās izpīpo kombinācijas, kalkulē, vai labējiem izdevīgāk un tālredzīgāk, ka prezidents pirmajam valdību uztic sastādīt mūsu kreisajam partnerim Vjačeslavam Dombrovskim vai tomēr darbaļaužu masu atbalstītam Gobzema kungam.
Ka stāvoklis ir samezglojies ne par labu Māra Kučinska vadītai nacionālkonservatīvai valdībai, ievērojuši un uztraukušies arī Rīgas pilī. Valsts prezidents ir nemierīgs par 13. Saeimas vēlēšanu galarezultātu. Lasītāji jau dzirdējuši Raimonda Vējoņa iedarbīgi teikto piezīmi, ka viņš cieši sekošot līdzi diviem nākamās valdības locekļu nozīmējumiem. Tas ir vāji aizplīvurots un viegli nolasāms vēstījums, ka Vējonim kā pirmajam LR prezidentam var nākties kabineta formēšanai nominēt nevis krietnos tudraugus Kučinski no Strenčiem vai Jāni Bordānu no Balviem, bet nevēlamu un neuzticamu premjera amata kandidātu no promaskaviskām aprindām.
Tāpēc madonietis pārbaudīšot, ko uz pili atkātojušie valdības stiķētāji likšot priekšā par kara ministra kandidātu un kam būs iedalījuši ārlietu ministra posteni. Prezidenta izteikums norāda, ka Vējoņa valstībā gatavojas X stundai, kad valsts galva paliks nedrošs pēdējais balsts, lai nenotiktu Latvijas ģeopolitiskie pagriezieni uz Maskavas ietekmes zonu un rietumnieciskās orientācijas kursa maiņa.
Vēlēšanas būs pilsoņu eksāmens. Starp startējošiem 16 sarakstiem daudzi ir ļoti nedrošas izvēles. Puse – pundurpartijas. Vairākas sponsoru kabatas listes. Nacionālas nozīmes projekti tracinājuši vēlētājus, ka “nekas nenotiek”. Čekas maisus neatver. Par latviešu tautas interesēm nerunā. Un, ja politiķi runā, teiksim, par valsts valodas stiprināšanu – kādā veidā tas praktiski notiek? Vai tā, ka partiju līderi boksterē krieviski cittautiešu – pilsoņu! – auditorijā un stīvi noraida iespēju Latvijā runāt tikai valsts valodā? Tāpēc publikas melnajās piezīmju grāmatiņās ir plašs demisiju pieprasījumu saraksts un pie urnām prioritārās izvēles – jaunās sejas, kam pilna mutesbļoda ar pozitīvu pārkārtojumu solījumiem. Kā pirmie ir klāt kreiso uzskatu partneri, kas Latvijā ieviesīs vairāk sociālisma, ar progresīvām saimniekošanas metodēm radīs plaša patēriņa preču pārpilnību, un jo sevišķi tas attieksies uz pārtikas produktiem.
Tomēr vēl Latvija nav pagalam, kamēr esam dzīvi. Balsojiet, lai Nacionālajai apvienībai ir pietiekami stipra pārstāvība parlamentā, un, ja laidīsiet nomirt “Vienotībai”, – vēlāk taču pašiem būs žēl!
