Egils Līcītis: Zaļzemniekiem vajag stiprāka spranda, ne tik ļengana mugurkaula 2
Rotācijas kārtībā par Zaļo un zemnieku savienības valdes priekšsēdētāju un atslēgas figūru kļuvis Zaļās partijas vadītājs Edgars Tavars.
Kā zināms, pēc tam, kad vēlētāji izlikuši nesekmīgas atzīmes labo darbu čempioniem 13. Saeimas vēlēšanās, apvienībai pašlaik pienākuši grūti laiki. No opozīcijas aizkakta dzirdama sēra meldiņa vilkšana – “kas tie tādi, kas dziedāja, bez saulītes vakarā”.
Jārēķinās ar asu, vietām brutālu politisko pretinieku pretdarbību, un biedriem pa galvu jaucas drūmas domas – vai nesākas ZZS ceļš uz pilnīgu iznīcību. Katrs, kam dārgs apvienības gods, liktens un nākotne, mierina sevi ar domu, ka “būs jau labi”, bet agrāk pasakainā atbalstītāju klientūra iet mazumā, viens otrs cīnītājs jau dzīries pamest zaļo zemnieku ganāmpulku un skatās citā virzienā.
Man kā avīzes pieredzējušam ievadniekam jādalās satraukumā ar partijas vecbiedriem un ar tāds nemierīgs prāts. No visām iekšpartijiskām šķirbām lien laukā ļauna paredzējumi, draudīgas ziņas, ka jaunais apvienības priekšnieks Edgars būs tas indivīds, kurš apkaunojošā veidā novedīs pieredzes bagāto politisko spēku līdz bezdibeņa malai un tad iegāzīs bezdibenī taisni iekšā.
Tā nav nomelnošanas kampaņa pret jaunu, talantīgu censoni, pret zaļu cilvēku, pret ievērojamu politisko spīdekli Tavaru – tas ir dienišķais sarunu kamolītis, ko gan vērpj apvienībā sastāvošo partiju kādreizējie augstie politbiroja locekļi, gan čalo zemākās činas, un tā domā ilggadējie politisko cīņu veterāni, ordeņlentēm apkārtie vecie zēni, ieskaitot paša Tavara LZP kolēgas – ka savienībā pie varas ieradies ZZS likvidators.
Saprotams, to nedrīkst teikt nevienam, par to jārunā un jāpukojas čukstus, ka jaunam zaļoksnim, kurš turklāt nav apbalvots ar pārāk bagātīgu intelektuālo īpašumu, var sanākt nolaist uz grunti pāri par 20 gadiem pastāvējušu kopuzņēmumu, taču nobriedušo biedru bažām ir pamats, un ZZS nākotne ir biedējoša.
Paliks vien saldas atmiņas par iepriekšējiem zaļzemnieku namatēviem Krauzes kungu vai Brigmaņa kungu, kuri bija priekšsēdētāji uz goda ar paliekošiem kultūrvēsturiskiem sasniegumiem un kuri daudz darījuši agrāriešu kluba labā, kurpretim Tavaram diez vai nevajadzēja palikt darboties savā specialitātē par partijas izsūtāmo zēnu un nebūt par dziļumā velkošu slogu – atsvaru.
Nupat ZZS priekšsēdētājs devis plašu interviju “Neatkarīgā” avīzē. Kā jau pagarā runājamā sakāmais Tavaram sanācis visai ķīselīgs un tukšvārdīgs, bet nu par svarīgāko.
“Kādas ir mūsu vērtības, kāds mūsu kopējais vektors? – jautā jaunā apvienības priekšniecība un pats dzīvespriecīgi atbild: “Agrāk tās bija ļoti izteiktas – saimnieks savā zemē, ko visspilgtāk spēja iznest mūsu premjera kandidāts Aivars Lembergs.”
Norobežoties no Aivara esot bijis ļoti netaisni, spriež Tavars, un ar tādu domāšanu ZZS mirstamā zīme jau ir izrakstīta un kabatā. Atliek noēst konditorejā pasūtīto bēru kliņģeri, saskandinot izdzert pa glāzītei kagora vīniņa, nospēlēt sērīgo atvadu gabalu, kur vijole raud žēli, un guldīt ZZS nedzīvās miesas dzimtās zemes smiltājā.
Tavara kunga veiktajā kļūdu analīzē netiek pieļauts, ka daudziem balsotājiem bij elementāri apnikusi ZZS piedāvātā kolhozu estētika un tikpat daudziem vairs nebija pieņemama tādas saimnieciskās politikas kārtošana, kādu “premjera kandidāts” Lembergs kārtoja “Rīdzenes” viesnīcā ar Šleseru un kompāniju.
Ja jaunā apvienības vadoņa gaušanās par aizgājušiem ziedu laikiem Lemberga vadībā nerimstas un ZZS kurss netiek mainīts, tad uz gaišāku dienu atnākšanu apvienība lai necerē, un Edgars Tavars vis nebūs partijas reitinga zeltracis.
Patlaban zaļzemniekiem vajag stiprāka spranda, ne tik ļengana mugurkaula, lai izturētu grūtsirdību un nomāktību opozīcijas frakcijas sēdvietās. Vajag līderus, kas gatavi aprakt sevi darbā un centībā tiekties uz priekšu, celt reitingus uz augšu. Bet tāda glābēja kā Edgars vadībā nāksies iet sāpju ceļu līdz galam, sadalīt mantu un pašlikvidēties.
