Egils Līcītis: Profesora Austera uzruna pierāda, ka reiz arī psihologam jāmeklē palīdzība, lai neapmaldītos stereotipos 13
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers pirms valsts neatkarības gadadienas nodrukājis apjomīgu publikāciju “Atšķir nacionālismu un patriotismu” respektablā tabloīdā “Sestdiena”.
Artiķelis ir ar atzīmi, ka apmaksāts no Mediju atbalsta fonda līdzekļiem – tātad kaut kur ir svērts kā valstiski svarīgs, ideoloģiski nozīmīgs gabals.
Sākot rakstu, profesors izpaužas savās garadāvanās, it kā brīžam sarunājoties pats ar sevi, brīžam ar zīlīti pie loga rūts, ka patriotisms un nacionālisms nav akurāt viens un tas pats. Tālāk virpuļojošais skrotzīmulis Austera rokās gūst paātrinājumu.
Tomēr profesors nav kā bullis, kurš nostājies iepretim šķūņa durvīm, krata galvu, badī ar ragiem, mīņājas un kārpa zemi, līdz ieskrējies dodas taisni uz priekšu. Rakstītājs lavierē – vārdam “nacionālisms” esot nozīme kā pretpols pozitīvajai, kādā to lietoja XIX gadsimtā “un kuru, iespējams, vajadzētu aizstāt ar principiālu vārdu “patriotisms”.
Vārdu “nacionālisms” varbūt vajadzētu vairāk atstāt ar nozīmi “šovinisms””. Pēc kādām rindiņām profesors turpina no tās pašas vietas, kur apstājās – “no mediju perspektīvas būtu labi, ja varētu sākt šīs lietas šķirt”. Austers nav kategorisks. Viņš neaicina izbirstēt nacionālismu kā uz latviešiem attiecināmu jēdzienu.
Profesors aģitē “varbūt”, “iespējams”, vien padomāt. Psiholoģijas zinātņu mācībspēks dalās ar lasīto par japāņu zinātnieku konstatēto interesanto faktu. Nacionāli domājošiem un patriotiski ievirzītiem cilvēkiem esot dažādi attīstītas smadzeņu daļas.
Pirmajiem ir izteiktāka pārākuma sajūta pār citiem. Viņi ir dusmīgāki, mazāk gatavi palīdzēt un sadarboties, mazāk gatavi tolerēt atšķirīgas idejas. Turpretī patriotiem tas nav raksturīgi, viņiem ir subjektīvi augstāka dzīves kvalitāte, priekšstats par to, ko spēj kontrolēt, – viņi ir laimīgāki.
Vēlāk tekstā Austers uzmanīgi sniegs piemēru, pie kā noved nacionālistu nevēlēšanās sadarboties – pie nepiedalīšanās bēgļu problēmas risināšanā.
Latviešu urrāpatrioti un prievīšnacionālisti uzreiz kopā iesauksies – pazīstam! Austers ir no universitātes pasniedzēju pasugas, kuri raksta “psihalogs” un “tolete”. Vai arī – kārtējais sarkanais profesors, kuram iedvesmas avoti ir bībelstāsti, pasakas un marksistiskā literatūra!
Nē, draugi, avīze “Diena” varbūt ir vieglas uzvedības ostas meičiņa, bet Ivars Austers ir augsti izglītots zinātņu doktors, dienās noteikti Zinātņu akadēmijas loceklis. Profesors nav apjucis un vientuļš uzskatos. Mūsdienās nav mazums latviešu, kuri īsti vairs nevēlas būt latvieši, kur vēl būt piederīgi nacionālistiem.
Tomēr, lasot Austera garadarbu, sveicienu nācijai valsts dzimšanas dienā, nepamet sajūta, ka šādu augstskolas pasniedzēju derētu pārcelt par arhivāru vai ļaut piekopt lekciju lasīšanas arodu ļoti attālinātā veidā. Kā tad, ellē, saprast, ko zinātņu vīrs sagudrojis, ja ir šķirams mazu tautu nacionālisms no lielām tautām piemītošā.
To nav izpētījuši japāņi, bet profesoriem būtu jāzina, ka pirmajiem tas izpaužas kā tautiskās sejas (identitātes) turēšana, patstāvības, pašnoteikšanās centieni, savs valstiskums, savas vietas pasaulē ieņemšana un nostiprināšana. Turpretī ar lielummāniju apsēstām varām raksturīgs naidīgs šovinisms, uzkundzēšanās centieni, teritorijas paplašināšana, valdīšana pār citiem pēc iespējas ievērojamā pasaules daļā.
Līdz ar to nav ne mazākā iegansta noraidīt nacionālismu latviešos, kurš balstīts tautas pašapziņā, tēvijas mīlestībā un kurš jau tā lietošanā palicis kā zilumzāles. Klausīt Austeram nozīmē apšaubīt, ka Latvijas valsts ir celta uz nacionāliem pamatiem (valsti proklamējot, cittautieši lielā skaitā vis nebija klāt, un kam citam vajadzīga neatkarīga Latvija kā vien pašiem latviešiem).
Ja termins “nacionālisms” kādās starptautiskās aprindās nav pieņemams, nekautrēsimies norādīt, ka prezidents Makrons ir ļoti profrancisks, bet Skotijā dominējošā ir skotu nacionālistu partija.
Varbūt Austers nav ievērojis, bet mēs dzīvojam laikā, kad nacionālisms atdzimst un tiek stiprinātas valstu robežas. Daudzi eiropieši nevēlas, lai viņu dzimtenes nokļūst uz globālās migrācijas trases par galamērķi.
Klausīt Austeram nozīmē Nacionālajai apvienībai steigšus mainīt partijas nosaukumu. Kaitīgais vārdiņš jāizkasa no Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Nacionālā teātra izkārtnes.
Jāsecina, vai nu profesoriskās smadzenes ne tā saprogrammētas, vai dienā, kad, kodīdams zīmuļgalu, Austers ķērās pie šāda raksta tapināšanas, viņš nebij vis ēdis tautiskos zirņus ar speķi un strēbis rūgušpienu. Gadās, arī psihologam jāmeklē pēc palīdzības, lai neapmaldītos stereotipos.
