Egils Līcītis Politiķi brīdina – referendumi ir kaitīgi veselībai 7
Pēc Brexit paši augstākie Eiropas politiķi nonāca pie pamatota secinājuma, ka demokrātijas lietas novestas pagalam nevēlamā stāvoklī. Mūspusē tas dikten skaļi un gavilējoši atbalsojās, un, šķiet, vietējie partiju līderi, vadošie ārlietnieki ķēra kaifu un piepūtās no lepnuma, ka “vai mēs nebrīdinājām, neteicām, ka valstiski svarīgas lietas nedrīkst izlemt ar referendumu”! Latvijā diezgan daudz kas darīts, lai grožus nepalaistu vaļīgāki un neielaistu slimību kā Šveicē, kur par katru nieku nāciju apgrūtina ar referendēšanu, tādējādi gausinot progresa gaitu.
Tālredzīgākie mūsu partijnieki savlaicīgi saprata, ka tautai nedrīkst nodot tiesības vēlēt prezidentu, jo tad pilī ielaidīs kaut kādu lamzaku. Partiju ievēlēšanai Saeimā arī jānotiek tikai pēc tās metodes un kārtības, kāda pašām partijām ir vispieņemamākā. (Un tas ir stulbi, ka profesionālam, atbildīgam, kompetentam deputāta kandidātam priekšvēlēšanu periodā, lai pierādītu sabiedrisko derīgumu, jāizturas pret pūli kā pielaizīgam suņukam). Tāpēc atliek jautājums, vai tomēr nebūtu veicami konstitucionāli pārkārtojumi, lai pilsoņiem atņemtu arī savulaik mehāniski piešķirtās parlamenta vēlēšanu tiesības un deputāta amatvietu padarītu mantojamu. (Ja mirst politiskais vecpuisis, atbrīvojušos krēslu partijas izcīna komercmačos). Jūs paši redzat, cik paģiraina un acis berzēdama Latvija pamostas pēcvēlēšanu rītā, sunījoties un gānoties par iznākumu, itin kā pa nakti velns būtu pietaisījis urnās. Par veselīgi domājošiem politiskajiem spēkiem ikkatrs dulburis spriedis pēc savas samaitātības un barbarisma pakāpes. Ikkatra Saeima sastāvējusi no ārkārtēji plašas vēlētāju kļūdu kolekcijas. Tāpat kā lielai daļai vīriešu visas puķes ir flokši, mazizglītotā vēlētāju publika neuztver nedz programmatiskos akcentus, nedz smalkās fineses, kas atšķir indīgās, parazitējošās partijas no tām, kas ļaudīm dod pavēni un stabilitāti, nes mieru un drošību. Neatšķir mazākā ļaunuma iemiesojumu no riktīgajiem sātanistiem. Daudzi gaisagrābšļi piedalās vēlēšanās kā momentloterijā, ne pirms, ne pēc tām neliekoties ne zinis, vai valsti vadīs tikumīgi jaunekļi vai žogmalē salasītie. Nacionālkomunisti, zociķi, liberāļi un konservatīvie raujas Latvijas labā kā melnstrādnieki, atrodas sociālu, morālu, nacionālu pasākumu vadībā, nesaņemot satisfakciju par mazatalgoto darbu, bet daži iedomājas, ka viņiem pietiek ierasties izretis vēlēšanu iecirkņos, atbildēt ar jā, nē (sievietes – ar varbūt), savilkt krustiņus un mīnusiņus, un tad savā bezatbildībā varēs justies, kā nobalsojis Stīvens Hokings vai Konfūcijs!
Jēziņ balto, jūs tikai iedomājaties, kas veido balsotāju masu! Avangardā ir tādi paši aunapieres un aitasgalvas pensionāri kā Anglijā, kas sabojāja Apvienotās Karalistes jaunajai paaudzei nākotni. Uz vēlēšanām mobilizējas par 5 eiro un samogonkas pudeli nopērkamie un jau ieķemmējušie, rādžiņa reklāmu un bulvārpreses apdullinātie, kam širmis aizvēries ciet, pajoliņi protesta balsotāji, sievietes, autobusu rupekļi, cilvēki, kurus grūti iekļaut radības kroņu un vispār saprātīgo divkājaino būtņu kategorijā, un balstiesības nav atņemtas pat pretvalstiskiem elementiem!
Vēlēšanās pilnīgi neloģiski atļauts piedalīties bezpartijiskiem, kam, paldies Dievam, priekšā vēl nolikta pēdējā barjera, ka tādi nevar uzstādīt paši savas listes un līst priekšā partijām, kad tās spēkojas par krēsliem Saeimā.
Līdz ar to balsotāju lietderīgais resurss un kvalitatīvi sagatavotais slānis ir ļoti plāns, pa lielākai daļai komplektējams no partiju biedriem un viņu ģimenes locekļiem. Globalizācijas periodā mums ir darīšana ar patērētājsabiedrību, kuras dzenulis ir sausas materiālās intereses, kurpretī politiķis ir profesija, kurā aizvien tiecas pēc daiļā ideāla. Tie ir vērtību cienītāji, nevis šauri provinciālu interešu un populisma vadīti cilvēciņi.
Turklāt, politiķus ievēlot uz mūžu, tiem beidzot būs brīv runāt patiesību, nevis politkorektas lietas katram pa prātam un izdabāšanai. Iespējams, elektoriem, no kuriem daudzi nezina ne mū, ne mē, ko nozīmē vārds “elektors”, kas ir Monro doktrīna un kuru galvā patukšie apcirkņi nekad arī nepiepildīsies, ir atstājams pasīvu vēlēšanu novērotāju statuss. Piemēram, iespēja balsot ar īsziņām uz TV tiešraidi vai sniegt komentārus internetā vienkāršos nepaplašinātos teikumos, nikni klabinot datortaustiņus “par” vai “pret” kandidātiem. Tāds pašlaik ir modernās domas atskaites punkts, ka tas, ko apzīmē par tautas balsojumu, bieži vien ir izēstas olas čaumalas vērts. Konstatēts, ka tādējādi lemtais nekad nebūs ekvivalents 100 gudro galvu balsojumam, kas veikts pēc augstākās pilotāžas, uzklausot smalka toņa konsultantus, ekspertus, dabaszinātņu vai okulto biedrību locekļus, kā arī varai pietuvinātus praktizējošus politbiznesmeņus. Pēc Lielbritānijā piedzīvotā gļuka vairs nav jāpierāda, ka saucamā tautas aptauja ir novecojusi un sarūsējusi demokrātijas tehnoloģija, kas novedīs līdz tam, ka valstī noteikšana būs gnīdām un to pārvaldīs ķēkšas. Tautas balss nav vis Dieva balss. Ja konstitūcijā vēl būtu atstājams plebiscīta jēdziens, tad tikai konsultatīva rakstura, kā vārsts tvaika nolaišanai, kad tāda nepieciešama. Bet vispār papildspēkus sekmīgai valsts pārvaldīšanai politiķiem nevajag, un viņi nolems, ko vajag, dos tautai maizi, gaļu un malku. Ja nedarīsim pa prātam un nenolasīsim no acīm šo vēlēšanos, politiķi sakravās mantiņas un aizceļos atpakaļ uz savām mājām, uz Centaura Alfas zvaigznāju, no kurienes nākuši.
