Egils Līcītis: Piedzīvojumu Latvijai Eiropas Savienībā bijis vairāk nekā Pifam 3
Mēs, pa daļai barbari mežoņi no Austrumeiropas skujkoku joslas, atkal esam piederīgi vecām kultūrtautām un civilizētām valstīm
piedzīvojumu šai periodā Eiropas Savienībā bijis vairāk nekā Pifam.
Neraugoties uz eiroskeptiski noskaņotu, cilvēkiem un dabai nedraudzīgu spēku paredzējumiem, ka latvieši Tālajos Rietumos būšot tikai izsūtāmie zēni un dienestmeitas un tālaika Viņa Ekselence Latvijas Republikas premjerministrs Valdis Dombrovskis kļūšot par Briseles virssulaini, tomēr 2004. gadā ar nācijas vairākuma gribu iestājāmies Eiropas Savienībā.
Citas ieejas nebija, pārāk liela antipātija bija domai, ka vēlreiz jātīstās zem mieru mīlošās Krievijas vatētās segas, kā mūs centās ievirzīt un kā vēl mūsdienās virza Putina vicekaraļi Latvijā.
Tāpēc – kā toreiz spīdēja saule, kad mūs uzņēma Eiropas saimē! Karsti ilgotais sapnis par Latvijas atgriešanos starp eiropeiskām nācijām bija piepildījies.
Mēs, pa daļai barbari mežoņi no Austrumeiropas skujkoku joslas, atkal esam piederīgi vecām kultūrtautām un civilizētām valstīm!
Likās, nekad vairs nebūsim spiesti nomaldīties uz neapgaismota ceļa, un kas par pasakainas dzīves perspektīvām pavērsies!
Resniem eiropiešiem te nešķitīs par prastu, biznesmeņi brauks un pirks tēvzemē ražotās dzintara krelles un pasaulē slaikākos mastu kokus no Jūrmalas priedēm.
Ar kuģiem aizvedīs uz aizjūras zemēm latviešu lauksaimnieku audzējumu – augsti kvalitatīvo graudu rekordražu. Klausīsies mūsu operas sonorās balsīs un kvadrātmetriem iegādāsies latvju otas pindzelētāju darinājumus.
Iepūtīs jaunu dzīvību mūsu dzimtenes paputējušās sveču fabriciņās un iegriezīs adāmmašīnu un šujmašīnu paminas Latvijas šūšanas cehos.
Zibeņātri pienāks vēl nepieredzēts saimnieciskais uzplaukums, kad lielās vācu tautas vadībā dosimies uz priekšu, aizvienam tik uz priekšu.
Pirms 16 gadiem Eirosavienības jaunpienācējus mazliet mulsināja toreizīt par vienu no galvenajām Eiropas vērtībām atzītā multikulturālisma politika.
Tiesa gan, frau Angela pāris gadu vēlāk to atcēla, bet piekoptā politika savu postu jau bija nodarījusi, un vecajā Eiropā islāma fanātiķi spridzināja kulturālu cilvēku iecienītos cūkgaļas ribiņu restorānus un citas atpūtas vietas, Allāha piekritēji ar kravas auto brauca un šķaidīja tirdziņos Ziemsvētku tradīciju cienītājus.
Atgriežoties civilizētu zemju saimē, šķita uzkrītoša lielā vēlme cilāt dzimumu jautājumu un starp visām cilvēku tiesībām jo īpaši uzsvērt minoritāšu tiesību dominanci, bet, būdami toleranti, pacietīgi sadzīvojām arī ar šīm vērtībām.
Lai jau katrs savā mājā dara, kā pašam tīk. Un vēl metās pat tā kā neomulīgi no Berlīnē, Romā, Parīzē novērotā, ka no vārda “nacionāls” vairās kā uguns un tas tiek pulgots un zemē iemīts kā galēji labēju, ekstrēmu kustību nodarbe.
Tur gan mums nācās vilties un atzīt rietumnieku taisnību, ka daļa saucamo Rietumu Eiropas “Nacionālo fronšu” naudas kāru līderu virsvadībā ir nokļuvuši proputinisma valgos un Kremļa kalpībā.
16 gadi ir neilgs laikposms valsts dzīvē, bet piedzīvojumu šai periodā Eiropas Savienībā bijis vairāk nekā Pifam.
Ar grieķiem bija trakumi, briti sāka virzību uz izeju, mūždien gribējās pareizai demokrātijai pamācīt Ungāriju un Poliju, bet latviešiem lielākā sāpe bij gigantiskais darbaroku eksports, kad mūsu dzīvais tautas spēks, čaklie rūķi ar mantām, aizsaiņiem, lādēm, paunām un kastēm devās veikt rokpeļņu – melnstrādnieku darbus, ceļot Lielbritānijas, Īrijas vai Vācijas ekonomiku.
Ko domājām, ka būs mums draugi, tuvākie, biedri, izrādījās akurāt kā Kārļa Marksa aprakstītie darbaļaužu ekspluatatori, strādnieku šķiras asinssūcēji.
Kur likās, ka pasniegs palīdzīgu roku, atbalstīs ar brālīgu plecu, – izrādījās skopuļi.
Salts un nemīlīgs stikla un betona Berlimonta ES jumtorganizācijas nams Briselē palicis, arī uzliesmojot Covid-19 epidēmijai.
Frau Urzula bija gan iešņukstējusies un ļoti jutusi līdzi uzklupušajā sērgā daudz cietušiem itāliešiem, bet, kazi, labāk sociālās distancēšanās laikā pie varas aukstas sirds vāciete, nevis vecs luksemburdzietis ar savu nemitīgo bučošanos un apkampšanos.
Tagad eirokrāti gan iekustējušies, pat svešinieki nāk klāt un taisās par labi pazīstamiem.
Atcelti stingrie valstu budžeta deficīta ierobežojumi, tagad galvenais esot pārfinansēt iedzīvotājus, izsvaidot pakām naudu no helikopteriem.
Negribu teikt, ka latvieši pamatīgi ieberzušies, iestājoties Eiropas valstu savienībā, bet gudrāki palikuši.
“Realpolitik” māca, ka kopīgā solidaritāte pajūk kā ziepju burbulis valstu privāto interešu priekšā, un no vīrusa krīzes gūtā kārtējā mācība ir, ka grūtībās visdrošāk paļauties uz pašu spēkiem, pašu varēšanu.
