Egils Līcītis: Nelaimes Putnis. Nepiedodama rīcība pret incidentā smagi cietušu politiķi 5
– Esmu pazemots nelaimīgas apcelšanas upuris! – iebrāzies policijas iecirkņa sūdzību pieņemšanas daļā, rokas dūrēs sažņaudzis, pavēstīja sadusmojies radikālā grupējuma “Progresīvie” līderis Roberts Putnis. Policisti saskatījās – līdz šim, lai kādā stāvoklī pilsoni Putni pa humāno koridoru atvestu uz iecirkni, inspektori pazina atturīgu, pat pazemīgu Robertu ar augsti civilizētu uzvešanos.
Viņu saprata un viņam piedeva. Taču nule iecirknī ieskrējušais cilvēks ar redzami ietekmētu centrālo nervu sistēmu, sliktu dūšu un augstu asinsspiedienu nemaz nelīdzinājās policijā labi pazīstamajam Putnim. Līdzjūtīgie policisti atdzesēja uzkarsušo organismu, samitrināja pieri ar slapju frotē dvieli. Līdz kamēr bija gatavi uzklausīt Putņa šausminošo stāstu.
Tātad – ģērbies labākajās drānās, ievērojamais politiķis Roberts Putnis ieradies festivālā “Lampa” (tas ir tāds sorosītu organizēts pasākums tautas samaitāšanai), lai kaut ko paklausītos, iemācītos. Kas varēja gaidīt, ka partijas līderi goda ancukā šai sarīkojumā izvārtīs dubļos un apkaunos visas publikas acīs! Āre, pie pamatīgi noformētā “Lampas” programmas kataloga iederējās arī sieviešu stendaps.
Tas ir jocīgs action, kurā asprātes, humora vecenes spridzina no skatuves, pastāstot savus privātos dzīves vērojumus, sniedzot komentārus par iepriekšējo, bieži vien negatīvo pieredzi kontaktos ar vīriešiem, dodot jebkurai auditorijai intelekta pienesumu. Uzstāšanās pārsvarā notiek teatrālā manierē, izšļācoties feministisku uzskatu vērpetēm – apmēram tādā garā.
Viss sagāja greizā spogulī, kad uz scēnas kāpa režisore Una Rozenbaum jaunkundze, kurai bija lemts iesaistīties nopietnā incidentā ar Putņa kungu un kļūt par konfliktējošo pusi. Režisore atminējās nokļūšanu “Progresīvo” kongresā, pēc kura tai gribējies saukt – beidzot esmu sabiedrībā, kura tur pareizo virzienu!
Simpātija saprotama, jo novatoriskas ievirzes politiskais spēks nav ar zemiem horizontiem, bet laika garam atbilstošs, vērtību cilvēku pārstāvēts. Taču pēc pāris mēnešiem, kad režijas meistare paziņojusi partijas vadītājam, ka “man tavas vērtības vai komunikācijas forma liekas nepareiza”, par atbildi saņēmusi Putņa uzšņācienu – ja tu, kuce, to publiski pateiksi… man liekas, tev ir PMS (pirmsmenstruālais sindroms)!
Bet es nemaz nezinu tādus vārdus! – noskumis, bēdīgs un nospiests policistiem taisnojās Roberts, kurš bijis spiests iegūglēties, lai saprastu, ko nozīmē PMS! Grūti saprast, vai sadursmei nebija jāpaliek diskrēcijā, taču vulgāras būtnes, radikāles, kas pievienojušās partijai uz īslaicīgu mīlas romānu, nedrīkst aizrādīt pieredzējušam, nozīmīgam spēlētājam uz Latvijas politiskās skatuves, nedrīkst izdarīt necenzētu spiedienu uz partijas līderi. Vadonis nav nekāds mikimauss!
Tagad mierpilnais “Progresīvo” nams degradēts par ļauno troļļu mājokli. Vadītājam celta neslava. Še tev, sieviešu draugs, kurš dalīja pirmās vietas visās vēlēšanu listēs daiļajam dzimumam! Dažu feministiski noskaņotu Rozenbaum j-kdzes atbalstītāju svilpienu pavadīts, nedelikātiem vārdiem apzīmēts un demonizēts kā “sūdzmanis”, Putnis savām pretenzijām nerod citu ceļu kā vērsties policijā. Daži saka – vīrieša iesakņotā sociālā loma īsti neatbilst tam, lai lūgtu palīdzību no orgāniem šādā veidā.
Jo vairāk tāpēc, ka epizode velk uz pieciem gadiem ieslodzījumā pārmācības namā vai ilgstošiem labošanas darbiem svērtai un pie vainas atrastai femīnai. Taču, ja cilvēks alkst gandarījuma un drebošu roku raksta apsūdzības iesniegumu – kurp citur to nest, kurp smagi aizvainotajam, brutālā, masīvā uzbrukumā cietušajam politiķim bij doties? Uz gestapo?
Šis Cūkas gads izvērties viscaur nelāgs kā progresīvai partijai, tā progresīvajam Robertam, kurš palicis par īstu nelaimes Putni. Biedri bija sapriecājušies, ka progresa pārstāvjus aizsūtīs kuplā skaitā uz Eiroparlamentu, bet tā vis nenotika gan. Pēc zaudētām vēlēšanām par ērgli nepārvērties Putnis atkāpās no priekšsēdētāja amata, kā būtu dzimis lidošanai no augstiem krēsliem.
Un te jauns trieciens Robertam – nebūs vairs, kur notiesāt iecienītās ābolmaizītes, kur pamieloties ar bezē kūciņām un cukura kliņģeriem, jo grasās vērt ciet iemīļoto konditoreju “Vecrīgu”. Tā ir kārtējā bezmiega nakts, dzerot nomierinošas zāles, pārdomājot, vai atkal nav jāsacer sūdzībraksts.
