Egils Līcītis: Lauksaimniecības eirokomisārs – Latvijas darbarīks 0
Tagadējais Latvijas eirokomisārs Andris Piebalgs ir pārāk tālu no ābeles aizkritis ābols. Viņa kompetencē nodotā palīdzība banānvalstīm papildina augstā komisāra privāto afrikāņu masku, Damaskas zobenu un vūdū galvaskausu kolekciju.
Sahibam Andrim promejot, Rīgā bija gaidāma saviļņošanās un iedegšanās, lai kārdinošo, ietekmīgo un pirmklasīgi atalgoto eirokomisāra amatu noķertu uz makšķeres. Aizkulisēs jau sēdēja kā uz oglēm, ka par mūsu emisāru Briselē norīkošot kādu “Vienotības” krustdēlu vai citu politiskās siltumnīcas telpaugu, vissliktākajā gadījumā pirmspensijas vecuma partiju praulu, kurš tupētu Komisijā kā dekoratīvs puķupods.
Par laimi – Ministru kabinetā modificējuši norīkošanas kārtību augstajā amatā. Partijas lai nekačā pravas, turpmāk komisāru ievēlēs Latvijas tauta! Tā kā šī formalitāte nokārtota, mīlīši, apdomāsimies, kurš būtu viskrietnākais mūsu gribas izpildītājs Eiropā un kurš būtu portfelis ar patīkamu medus garšu? Tiek kladzināts, ka etiķete paģēr sūtīt ekonomistus vai juristus. Rūgti maldi! Vai mazums pieredzēts, kā Rietumu kantora advokāts aptin ap pirktu pat vietējos romiešu tiesību doktorus, bet Latvijas finanšu saimniecisko dzīvi vada atkarībā no tā, ko rakstījis laikraksts “Financial Times”. Līdz ar to var teikt, ka šais specialitātēs nacionālie kadri nav pienācīgi sagatavoti, juristi, ekonomisti novedīs pie blamāžas un traumatiskas pieredzes.
Ar savu praksi mēs varētu pretendēt uz sāls svēršanas eirokomisāra – liģera vai enkurnieku eirokomisāra – vietu, taču šie posteņi augsta lidojuma Latvijai man šķiet par zemu.
Lūk, ko atcerēsimies – esam arāju tauta. Saimnieki – agrārnieki. Tāpēc letiņiem jāgrābj ciet lauksaimniecības eirokomisāra portfeli, pēc nozīmes vienu no smagākajiem starp 27 citiem, un tas mūsu zemniekiem ienesīs brangus labumus – koferiem! Ja Latvijai izdotos nomedīt lauksaimniecības politikas atslēgu turētāja amatu, tad aizšķērsotu ceļu dumjām regulām, bet atvērtu šoseju miljonu subsīdijām zemkopjiem. Latvietis, būdams Eiropas lauksaimniecības politikas šefpavārs, zinātu, kas ir tīra manta, un nostopētu ar E vielām aizdarīto ārzemju pārtikas produktu ražošanu un, ar nūjiņu piesizdams pie klints, pabarotu eiropiešus ar mūsu aknu pastētēm, desām un pusžāvējumiem ar bērnības garšu. Viņš, kaldams Latvijai autoritāti, pacienātu kolēģus gardēžus komisārus ar “gotiņām” un cauraudzīti, ar rūgušpiena krūzi un karotīti Iecavas linsēklu eļļas. Jūs taču varat iedomāties, kā kopbudžetu pārdalītu par labu valstij, kur plūst piena upes ķīseļa krastos!
