Egils Līcītis: Kurš pacels aptaukojušos partiju – vecais zaldāts vai jauniesauktais? 13
Laika zoba sagrauztā un iekšējo konfliktu īssavienojumos pussadegusī, joprojām sprakšķošā “Vienotība” mēģināšot atrast aizvietotāju ilggadējai priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai. Agrāk varenajai partijai vienīgi pārtikas ir atliku likām, jo tur darbojoties ap 2500 kolēģu, kamēr degviela, tīra dzeramā ūdens rezerves, ziepes un pārējais dzīvībai būtiskais nodrošinājums lēnām beidzas. Tāpēc jāmeklē pretendentu uz Solvitas amatvietu, kuru noteikšot savstarpējās demokrātiskās debatēs, asos zobs pret zobu komercmačos daudzgalvīgā politiskā spēka biedru tūkstošacu priekšā. Skaidrs, ka jūnija kongresā par vadoni nedrīkst tikt ievēlēts prātā jucis zinātnieks vai kāds pinkains olainietis no piecstāvenes. Caur pārbaužu sietu jādabū labāko iespējamo līderi, kas pratīs parādīt, ka “Vienotība” nav tik veca un sabirzusi, kā izskatās, un pārliecinās pat nesmaidīgāko publiku, ka spēj pārkārtot organizāciju jaunam izrāvienam un pataisīt aukstus reitingā tālu secen aizsteigušos mūdžus politiskos konkurentus, kas tagad sit knipjus zem deguna Āboltiņas komandai.
Pagaidām par ugunīgās dāmas aizstājēju nr. 1 nolūkots plašu partijas masu virzītais Andris Piebalgs. Uz cienījamā sirmgalvja pusi ar protekciju sveras briselieši, panamieši, perifērijas nodaļu ļaudis tepat no āpšukalniņa, frakcijas kazragi un lielākas zivis, un pat velnēna Viņķeles sešnieks. Visi grib ieķerties ievērojamā pensionētā eirokomisāra frakas ļipā. Tie, kam Piebalgs neliekas piemērotākais priekšsēdētāja amata kandidāts, ir atlikušie “Vienotības” ultras. Viņiem diplomāts nolasīs iepotēto eiropieša kodeksu un debatēs kontrspēlētājus viegliņām noliks uz lāpstiņām. Tad vairs sīkās formalitātes (obligātas katram līderim pēc prezidenta veselības krīzes) nodot asins analīzes, pārbaudīt nervu un fizisko kondīciju – un rotācijas kārtībā nomainīt Solvitu Lielo.
Bet cilvēkam ir ne tikai medicīniskā karte “praktiski vesels”, bet arī curriculum vitae ar savāktas noteiktas informācijas summu. Dzīves gājumā Andris Piebalgs, bez šaubām, tautā zināms, testēts, daudzās Volhovās dienējis vīrs. Allažiņ norīkots pārbūvju darbos. Bijis PSKP XIX konferences delegāts no Latvijas perestroikas procesā. Ieskaitīts valstij un tautai noderīgos latviešos atjaunotās neatkarības gados, pildot ministra pienākumus un ar ļoti sensoru uztveri pārvietojoties pa partijām. No tā laika vismaz Jurģa Liepnieka atmiņā saglabājies kā Šķēles kunga mantojums, kam nav bijis lemts pārbūvēt Tautas partiju. Sakarā ar valstij sniegtajiem pakalpojumiem pārcelts uz Briseli, tuvāk kaviāra un moules bāriem, kur izceļojies vairāk par Lemjuelu Guliveru, noguris, nesdams uz saviem kamiešiem visu jaunattīstības Āfrikas valstu sāpes un bēdas. Atgriezies mājās, Latvijā, mūžā daudz pieredzējušais pedagogs, diplomāts, domātājs un valstsvīrs pie rakstāmgalda pabeidz rakstīt grāmatu “Pazīsti savu kaķi”.
Piebalga virzītāji uzsver viņa devumu un pozitīvās īpašības. Ārkārtīgi spēcīgo magnētisko lauku, lai savilktu kopā “Vienotības” polarizējušās daļiņas, respektīvi samierinātu kovbojus un indiāņus. Partija nudien neatgādina draudzīgas ģimenes māju, bet drīzāk gan domubiedru terāriju. Otrkārt, Andri ieteic kā cilvēku, kas prot rīkoties ar stellatslēgu – tātad iedarbināt pa jaunam sarežģīto mehānismu, kas pārvērties (kā labpaticis kvalificēt Viņķeles kundzei) par normālu, saimniecisku partiju. Tas arīdzan tiesa, ka “Vienotība” īpaši pēdējos gados vedusi diezgan nekārtīgu dzīvi, kamdēļ, piemēram, Latviju tiesiskas izļurkātības dēļ vilcinās uzņemt OECD, politiķi stipri izlaidušies, līdz ar to kritusies agrākā popularitāte, un pēc reitinga viņi ir pliki kā baznīcas žurkas.
Tāpēc grūtā brīdī līderību jāuzņemas pārbaudītam cilvēkam ar koordinatora, regulatora un – partijas bēdīgajā stāvoklī – tikpat vai kā Lielā Kombinatora dotībām, ar kādām esot apveltīts par priekšsēdētāju kronējamais Piebalga kungs. Un – ja ne viņš, tad iekšējie satricinājumi uzbangos vēl vairāk, iestāsies valdības krīze, valsts ekonomiskais sabrukums un sabojāsies sakari ar Eiropas Savienību.
Tas ir ļoti ticams scenārijs, un es piekrītu, ka sirmgalvis dara godu savai partijai arī cienījamā 80 gadu vecumā. Piebalga kungs vienatnē paveiktu “Vienotības” iekšējās atdzīvināšanas labā vairāk nekā vesela sociālās korekcijas iestāde ar pirmklasīgiem speciālistiem. Tomēr ārpus partijas eksistē arī bezpartijisko vēlētāju pulks, un tā ir tāda iespītīgu cilvēku kategorija, kas nereti rada iespaidu, ka tautas plāni ne vienmēr sakrīt ar partijas plāniem. Kā viņi uztvers mobilizēto veco zaldātu kā “jauno” “Vienotības” namatēvu? Vai noticēs, ka Piebalgs spēj izcelt aptaukojušos partiju no mājas dzīves ērtībām? Vai mani mazie draugi no “Vienotības” cer sagaidīt no vecāka gadagājuma seniora to pašu mundruma pilno aktivitāti, ko viņš parādījis komjaunatnes kvēles darbos un vai ar laiku Piebalga vārds kļūs tāds pat “Vienotības” vairogs, kāds bija Dombrovska vārds?
Varbūt nevajag pārāk steigties, un partijai jāatlasa kandidāts pēc Darvina teorijas – stiprākais un jauneklīgākais, tautai tuvu esošais, kāds, piemēram, ir Cēsu mērs Rozenbergs – lai partija pati izdzīvotu. Par cēsnieku, kurš stāv neaiztikts, cilvēki teiks – oho, nu gan redzam, ka “Vienotība” grib aizsviest prom veco dzīvi, eku, pienāks vēlēšanas, sviedīsim urnās tik daudz balsis, ka jauneklis būs stāvus bagāts kā multimiljonārs! Labie ļaudis tic, ka “Vienotība” spēs pieņemt saprāta balss diktētu, visgaumīgāko lēmumu.
