Egils Līcītis: Kā Šlesers ar Urbanoviču būtu vakar tikušies “Rīdzenes” numurā 3
Padomājiet tik, saskaņā ar biedra Cilēviča liecību, “Saskaņa” jau no 2006. gada kongresa esot nostājusies uz sociāldemokrātijas ceļa! Raujviņkociņ, kā mēs divpadsmit gadus netikām pamanījuši, ka iedzīvotājiem blakām dzīvo un vaiga sviedros raujas kreisas ievirzes darbaļaužu aizstāvju politiskais spēks! Likās, “Saskaņai” nav bijis nevainojams dzīvesstāsts. Ka vecā pulkveža Urbanoviča vadībā tā strādā kā Kremļa filiāle Latvijā un sabiedrības šķēlēji, bet, kopš Nils Vaļerjevičs kļuvis galvaspilsētas mērs, piedevām kā īzī pīzī rīdzinieku naudas izpļekarētāji.
Izrādās, tā bijusi mūsu alošanās un “Saskaņas” simulācija. Līgums ar “Vienoto Krieviju” – parakstīts uz vīģes lapas! Tagad virs partijas ofisa iedegtā sociālistu lāpa pacelta vēl augstāk par olimpisko uguni un agrāk viskvēlākajam putinistam kabatā ir kvīts no veļas mazgātavas, ka viņš sācis dzīvi ar jaunu kreklu, tīrām biksēm un no Jevropas kreisās kustības ģimenes atvestām manierēm.
Vecam klosterim ar nemaldīgu prokremlisku ticību apmestā svaigā eiropeiskuma štukatūra ir gudri plānots projekts. Tam vajadzētu ievērojamu balsstiesīgo latviešu noslāņojumu mainīt pašos pamatos un atvērt acis, ka reiz antipātiskā spēka politika kļuvusi cēla un cildena. Tas – apstākļos, kad latviskās partijas liekas apnikušas, vecas, sīkas, grūti audzināmas un pa pusei noziedzīgas. Kad reti kurš latviešu deputāts nav paguvis paviesoties iepriekšējā ieslodzījuma vietā (kamēr saskaņiešus nenovieto pat mājas arestā). Lūk, tad nepieciešama varas rotācija, jālūdz atļauja “Saskaņai” ienākt valdībā kaut uz 5 minūtēm. Ko tad kaitīgu tā paveikšot? Vien veidošot saprātīgāku, cilvēkus saliedējošāku valdību. Gādāšot, lai vienlīdzīgu tiesību Latvijā pat siu indiāni un etiopu uzrunā dzimtajā valodā un tiktu apmierinātas arī čista latviešu vajadzības.
Uzliksim stiprākas lasāmbrilles, raudzīsim, vai reklāmkampaņas priekšniecība no Ņujorkas smērē “rūžu” uz “sociāldemokrātu no 2006. gada” vaigiem? Metodes ar “Saskaņas” organizatorisko pārkārtojumu jaudīgo mērķtiecību, asiem avīžrakstiem pret pastāvošo iekārtu, reliģiozu vīru izdotiem manifestiem šķiet atpazīstamas no tuvāka ideju inkubatora. Aiz gigantiskiem plāniem rēgojas politikas lieltirgotāja siluets un dzirdama buldozera rūkoņa, it kā vareni noteicēji, jautājumu sakārtotāji vēl vakar “Rīdzenes” numurā tikušies. Kurš gan cits izrādās bijis brālis iekš Kristus ar māc. Sproģi. Kurš cits dīda fanātisko Maskavas gultas klājēju, žurnālistu un ilggadējo kalpotāju Toču. Kurš spēj ietekmēt “Saskaņas” vadību, rekomendēt ēnu kabinetā un deputātu kandidātos uzticamus kadrus no sava mantojuma. Viņš, enerģiskais Šlesera kungs, kurš svētulību, kā atceramies, bija pārvērtis par profesiju, kas ļāva brangi nopelnīt, līdz vēlētāji saprata, par cik smagu nodokli latviešu tautai uzkritis veiklais Ainārs ar savām partijām, un pēdējā projektētā “bijušo premjeru liste” vēlēšanās savāca sešas balsis, pašu Šleseru ieskaitot. Ja Aināram nav laime iepatikties pat atsalušiem vēlētājiem, ir plaša darbības diapazona vīri, teiksim, eksministrs Matīss, kuru iepriekšējā karjera noslēgusies bez jebkādas nākotnes izredzēm vai kuri necienīgi atgrūsti no latvisko spēku puses. Apvainojušies, izrauti no dzīves parastā ritējuma, priekšā stāvošas nelaimes satricināti, kungi, lai cik liberālas ekonomikas profesori būdami, pieņem smagus lēmumus pārkrāsoties un piedāvāt pakalpojumus sociķiem, kur neskopojas ar šokolādes tāfelēm. Nav taču jādomā, ka pārbēdzējus nopērk par grozu laba baltvīna, vērtīgāku mākslas priekšmetu vai vecu mersedesu.
Bet ziepes vienmēr sākas no pārspīlējumiem. Raibā kompānija ar izpildīgiem papildspēkiem jau atgādina pārkrautu un ar kāju piespiestu koferi, turklāt meklē, kur vēl ko populāru no politiskām, reliģiskām aprindām piestūķēt klāt. Cienījami saskaņieši jau kurnē un šķendējas, ka jauni gurķi kāpj pāri veco Kuzmiču un pieredzējušu ebreju politiķu galvām. Un jancīgi – kopš kura laika lielburžujs Šlesers skaitās sociālists? Nebūs labi, kad “Saskaņas” trūcīgākā elektorāta daļa ievēros, kas un kādās merkantilās interesēs partiju regulē “no ofšora”. Latviešiem jāapzinās – ja minēto figurantu koalīcija gūst kādus panākumus, ja “Saskaņa” Latvijā kļūst mājastēvi – protams, sekos ģeopolitiskā kursa revīzija vai, mazākais, stipra gāzelēšanās nolūkā pagrūst Latviju, cik iespējams tālu Austrumu virzienā.
